Kurš izdarīs nākamo gājienu? 1
– Strīds par filmu izmantošanas tiesībām ir nozīmīgs aspekts padomju filmu mantojuma jomā, bet vismaz tikpat svarīgs ir arī jautājums, kā šīs filmas turpmāk saglabāt, apsaimniekot un līdz lietotājam novest optimālā veidā?
A. Liberts: – Saglabātas filmas tiek ļoti labi, protams, oriģinālu Latvijā nemaz nav, izņemot dokumentālo filmu negatīvus, un tos gan vajadzētu skenēt. Kas attiecas uz ciparošanu – mēs piedāvājam valstij sadarboties, jo vienīgie tiekam klāt negatīviem. Valsts saka – nē, tas ir starpvalstu sarunu jautājums, mēs ciparosim, tagad tehnoloģijas ir tādas, ka pat oriģinālu nevajag, var kopēt, no kā gribam. Ziniet, kā izpaužas starpvalstu sarunas? Tās ir nevis sarunas, bet starpvalstu monologs. Valsts pārstāvji regulāri aizbrauc uz Krievijas Valsts filmu fondu pie Borodačeva (Krievijas Valsts filmu fonda ģenerāldirektors Nikolajs Borodačevs. – L. K.), viņš viņus pieklājīgi pieņem, uzklausa un saka: “Negatīvus neatdosim. Kopijas? Nāciet ar Rīgas kinostudijas atļauju, tad arī dabūsiet kopijas.”
I. Kolmane: – Es gan domāju, mēs runājam ne tik daudz, kā tīri tehniski saglabāt, bet gan kā ievērot autoru tiesības. No AKKA/LAA viedokļa situācija ir amizanta, jo mums pēc tiesas sprieduma īsti nekas nemainās. Ir daļa autoru, kuri mums devuši atļauju izmantot savus darbus, un ir daļa – mazākā –, kuri nav. Līdz ar to lietotājam ir ļoti grūti sameklēt atļauju.
L. Žurgina: – Latvijas filmu kolekcija ir Latvijas nācijas kopējā vērtība. Audiovizuālā vēsture, vienalga, dokumentālais vai aktierkino, un pret to ir jāizturas ļoti nopietni, jo ir jau bijuši gadījumi, piemēram, kad Oļegs Vidovs – lai viņam vieglas smiltis! – aizbrauca uz ASV un aizveda līdzi “Sojuzmuļtfiļm” filmas, kuras tad pārdeva dažādām televīzijām. Tā notiek, kad šādas tiesības nonāk viena cilvēka rokās. Līdz ar to filmu izmantošanas tiesības vajadzētu tomēr pārvaldīt Nacionālajam kino centram vai Kinofotofonodokumentu arhīvam un Kino muzejam, kopīgi izveidojot nacionālo sinematēku. Tas, ka Rīgas kinostudija darbojas, izplata filmas Krievijā, – varbūt viņi to dara ļoti aktīvi un veiksmīgi, bet mēs to nezinām.
– Visi padomju laika režisori ir arī Rīgas kinostudijas akcionāri. Tas nozīmē, ka uzņēmums pat akcionāriem neatskaitās, kur un kādā apmērā filmas tiek izplatītas?
A. Liberts: – Pirmkārt, neviens nav prasījis, otrkārt, tas ir komercnoslēpums. Deviņus gadus mēs tiesājāmies ar valsti, mums nobloķēja kontu, tagad tikai atbloķējām. Tikai uz tāda pamata, ka parādījām valstij – starp citu, Kultūras ministrijai pieder ceturtā daļa akciju – līgumus. Valsts ieraudzīja summas un gribēja tās no mums piedzīt.
– Zane, kā no muzejnieka viedokļa būtu vislabāk rīkoties ar padomju kino fondu?
Z. Balčus: – Ideja par sinematēku nav svaiga, tā tikusi pausta jau iepriekš arī nopietnākā līmenī. Šķistu loģiski, ja Latvijā, tāpat kā daudzās citās valstīs, būtu viena institūcija, kura nodarbojas ar filmu mantojuma saglabāšanu, un tai piederētu arī tiesības rīkoties ar filmām, kuras tā glabā. Varam paskatīties apkārt Eiropā, to var saukt par fondu vai sinematēku, bet šādi veidojumi pastāv daudzviet. Patlaban atsevišķi darbojamies mēs, atsevišķi arhīvs, atsevišķi Kino centrs, bet ideāli, ja būtu šāds veidojums, kas ne tikai glabā filmas, bet arī restaurē tās un pēta. Ir rūpīgāk jādomā par padomju gadu filmu saglabāšanu, jo, laikam ritot, tās arvien vairāk iet bojā.
L. Žurgina: – Ja sadarbotos un apvienotos arhīvs un Kino muzejs, tas būtu loģisks risinājums, jo tad tiktu aprūpētas filmas, kurās ieviešas pelējums un kuras ne visas ir vienādi novērtētas šodien. Tiktu arī novērtēts, kādā stāvoklī ir negatīvi, kas visas šīs juridiskās kazuistikas dēļ ir apdraudēti.
– Liberta kungs, kas notiek ar Latvijas zelta kino fondu, ja jūs – nedod, Dievs, protams! – nomirstat vai arī jums apnīk šī ņemšanās, jūs pārdodat Rīgas kinostudiju un nākamais padomes priekšsēdētājs visu vienkārši pārdod vai aizver ciet?
A. Liberts: – Šis satraukums ir jau vismaz piecus gadus vecs. Vēl tad, kad kultūras ministre bija Helēna Demakova, sākām runāt par visām šīm lietām. Sākumā bija plāns noslēgt akcionāru līgumu, kurā šie jautājumi tiek atrisināti. Tad līdz Demakovai neizsitāmies, pēc tam viņa atzina, ka tā bijusi pietiekami liela kļūda. Protams, mēs saprotam, ka filmas ir mūsu kultūras mantojums un ka to vajadzētu risināt.
Pēdējās nedēļas laikā esam noslēguši vairākus līgumus par izplatīšanu. Tad, lūk, ne Vācija, ne Francija, ne Anglija neņems nekādu AKKA/LAA līgumu pretī.
– Tomēr Rīgas kinostudija ir tik laipna un šobrīd nevēršas pret, piemēram, Latvijas Televīziju, kurai ir līgums ar AKKA/LAA, ne pret citiem, kas rāda padomju laika filmas?
A. Liberts: – Šis laiks mums nav bijis viegls, esam risinājuši finansiālos jautājumus, visu laiku esam bijuši ievilkti kādā tiesvedībā – tiešām, tas nav vienkārši.
A. Rozenbergs: – Nemokieties, lūdzu, atsakieties!
A. Liberts: – Nekas, nekas, izturēsim. Patlaban mēs risinām problēmas ienākšanas secībā. Ne brīdi neesam atsaukuši savu priekšlikumu valstij sadarboties, bet, ja ar mums sadarboties negrib, neuzbāžamies. Uz gada beigām varēsim par to spriest vēlreiz, jo galu galā mums kaut kas jādara. Skaidrs, ka neviens nemainīs savu nostāju, vienīgais jautājums – kurš izdarīs nākamo gājienu?
I. Kolmane: – Runājot par tiem, kuriem ir vai nav laika nodarboties ar tiesvedību, mēs esam piemirsuši vēl vienu lielu grupu – blakustiesību īpašniekus, proti, izpildītājus, kam arī pienākas atlīdzība par viņu darba izmantojumu. Un, iespējams, vienkāršākais mehānisms, kā risināt padomju laika filmu pārvaldījumu, ir atrodams jau esošajos likumos. Jo likumā ierakstīta kolektīvā pārvaldījuma norma attiecībā uz padomju laikā tapušajiem mūzikas ierakstiem. Autortiesību likumā tādu pašu punktu varētu ielikt arī par filmām.
I. Pētersone: – Mēs jau esam sākuši sarunas ar autoriem un ierosinājuši paredzēt obligāto kolektīvo pārvaldījumu arī uz padomju laika filmām – tādā gadījumā kolektīvā pārvaldījuma organizācija (piemēram, AKKA/LAA) pārstāvētu gan dzīvos autorus, gan arī tos, kuri nav zināmi vai jau miruši un ir viņu mantinieki. Tad filmu lietotāji zinātu, ka viņiem jāizņem licence, kur un kā viņi to var izdarīt.
