Guna Roze: Jau atkal gaisā vibrē “svētīgi – dēmoniski” konfrontācija 23
Autore: Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Varbūt arī jums ir nācies pamanīt: kad tuvojas gadskārtas – Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi –, tad dažiem labiem latviešiem saasinās cīņa un domstarpības starp tautisko un kristīgo frakciju,” tā Pirmās adventes TV raidījumu “Lielās patiesības” iesāka žurnālists Ilmārs Latkovskis. Viņa sarunas biedrs bija vēsturnieks, LU asociētais profesors Andris Levāns.
Tiesa kas tiesa, jau atkal gaisā vibrē “pareizi – nepareizi; svētīgi – dēmoniski” konfrontācija. Vieni krata ar pirkstu: “Tumsonīgie bluķa vilcēji!”, citi iesmaida: “Lētticīgās avis.” Levāna pozīcija bija saliedējoša, tomēr starp vēsturnieka apgalvojumiem man bija daudz jaunatklājumu. Ne visam spēju līdz galam noticēt, jo divdesmit astoņās ētera minūtēs, protams, nav iespējams ar pierādījumiem attaisnot katru teoriju.
Viens no apgalvojumiem, kas nepārliecināja, ka vairākas tradīcijas, ko caur un cauri zinām kā latviskas, esot… transformēti kristīgie svētki. Piemēram, Mārtiņdiena – 10. novembris – patiesībā esot pagānos transformējusies Mārtiņa Lutera dzimšanas diena. Nenoticu, jo Luters dzimis tikai 15. gs. beigās, kamēr mūsu senči – kurši, lībieši, sēļi – apkūlības svinējuši un dainās apdziedājuši jau krietni senāk.
Vai nevarētu būt, ka vārda “Mārtiņš” ievietošana kalendārā tieši šajā datumā bija baznīcas pretimnākšana pagāniskajām tradīcijām? Vai arī – vienkārši sakritība. Arī Latkovskis iebilst, ka biežāk dzirdējis pretējo – daudzas tautiskās tradīcijas ir “nozagusi” un pa savam pārveidojusi baznīca. Levāns te nesaskata pretrunu, skaidrojot, ka otrajā līdz piektajā gadsimtā pēc Kristus dzimšanas kristietībai bija jāsacenšas ir daudziem kultiem un, lai kristieši no vajātajiem kļūtu par pieņemtajiem, notika pamatīga kultūras apropriācija (latīņu – piesavināšanās).
“Lielajās patiesībās” dzirdētās tēzes Otrās adventes priekšvakarā apspriedu ar savu vidusskolas laika ķīmijas skolotāju, tagad LELB arhibīskapu Jāni Vanagu. Tieši viņš ieteica noskatīties šo raidījumu, zinot manu pozīciju (drīzāk – opozīciju) baznīcai, tomēr pret to izturoties iecietīgi.
Pēc tam mums ar Skolotāju izvērsās patiesi interesanta saruna. Tās centrālā tēma bija tieši “pareizās un nepareizās” tradīcijas, kas aizveda līdz vēsturiskajai patiesībai par kristīgās baznīcas nozīmi gan latviešu nācijas un kultūras, gan valstiskuma izveidošanā, kam man nav iemeslu neticēt. Fakts, ka līdz krustnešu ienākšanai tagadējās Latvijas teritoriju apdzīvoja nebūt ne draudzīgas etniskās kopienas – lībieši, kurši, vendi, latgaļi, sēļi –, ko 13. gadsimtā saliedēja Livonija.
Skolotājs atgādināja faktu, ka mūsu kultūras virsotne – Dziesmu svētki – sākās Dikļu draudzē, kur šo tradīciju iesāka luterāņu mācītājs Juris Neikens. “Kā gan tos var pretstatīt kristietībai?” – viņš jautāja un ieteica noklausīties Latvijas Radio ciklu “Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatniecībai 500”, kas apliecina, ka arī pie latviešu grāmatniecības sākumiem ik uz soļa ir bijis kāds luterāņu mācītājs vai katoļu priesteris. Fīrekers (lepojos, jo tukumnieks), Mancelis, Vecais Stenders, Bīlenšteins un Ernsts Gliks, kura Bībeles tulkojums ļoti attīstīja mūsu literāro valodu. “Pateikšu vēl ko trakāku,” sacīja arhibīskaps. “Ja tagadējās Latvijas teritorijā nebūtu ienākuši krustneši, mēs droši vien latviski šeit nesarunātos.” Un te man izbeidzas argumenti, jo laikam jau tiešām nav ļaunuma bez labuma.
Runājot par kristīgo un latvisko tradīciju pretmetiem, Skolotājs iebilda: “Tautību labāk nesaistīt ar reliģiju. Kad runā par kristīgām un latviskām svētku tradīcijām, tas ir aplams valodas lietojums, kas šķeļ latviešu tautu. Sanāk, ka visi tie, kuri apzinās sevi kā kristiešus, nav latvieši. Valodu vajag lietot precīzi, jo valoda bieži domā mūsu vietā.” Vanags nenoliedz, ka kristiešu vidē ir radusies kustība, kas uzskata, ka latviešu kristietība būtu jāattīra no pilnīgi visiem folkloras elementiem, kam viņš nepiekrīt. “Man tā cīnīšanās šķiet mākslīga lieta kā fronte tēva pagalmā.” Arī es palieku pie pārliecības, ka katrs drīkst ticēt, kam vēlas, un svinēt, kā patīk, kamēr tas nevienam citam nenodara ļaunu.
