Monika Zīle: Fronte mūsu pagalmos 0
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Ir trīs veidu meli – lielība, izvairība un atskaites.” Juzefs Bulatovičs, poļu literāts
Īsti nezinu, kur glabājas atskaites par dažādām sabiedrības integrācijas programmām – droši vien attiecīgos arhīva plauktos. Tiem vajadzētu būt pārblīvētiem, jo katra mūsu valdība kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir deklarējusi iedzīvotāju saliedēšanas uzdevumus, atvēlējusi tiem budžeta līdzekļus, par kuru apgūšanu sarakstītas vērienīgas atskaites. Kas tik nav pasākts! Piemēram, sešus gadus – no 2002. līdz 2008. – valdībā bija krēsls īpašu uzdevumu ministram sabiedrības integrācijas lietās, un šajā amatā redzēti pieci politiķi, Nils Muižnieks pat divas reizes. Tāpat pirms un pēc šī integrēšanas posma katra valdošā koalīcija par svētu pienākumu uzskatīja tautas saliedēšanu, izmantojot dažādas formas un piegājienus. Visiecienītākie bijuši pētījumi un konferences, kur – ja ticēt arhīvos iegūlušajām atskaitēm – tapušas ģeniālu teoriju aprises un ieskicēti monumentāli mērķi.
No laika gala visiem integrācijas plāniem un to rezultātiem ir labi redzami fantāzijas literatūras žanra vaibsti, un acīmredzot tāpēc Latvijas iedzīvotāju sadraudzināšanu nu diriģē Kultūras ministrija. Tās mājaslapā ikviens var aplūkot pērnajā februārī valdības apstiprinātās “Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības pamatnostādnes 2021.–2027. g.”. Pēc labākajiem šādu sacerējumu paraugiem tapinātajā dokumentā uzsvērtais pamatnostādņu virsmērķis – stiprināt valstiskuma apziņu un piederības sajūtu Latvijai – bez šaubām, skan cēli, ja vien tā nebijusi kārtējā tukšvārdība. Pretējā gadījumā teksta autori brīdi padomātu, pirms pēc būtības galvenajā – integrācijai veltītajā – sadaļā ierakstīt: “Veicināt trešo valstu pilsoņu integrāciju Latvijā un veicināt Latvijas sabiedrības toleranci.” Nu, re, atbraucām! Mums tikai drusciņ mīlīgāk jāizturas pret šeit dzīvojošiem ārvalstniekiem, jo pašu ļaudis staigā rociņās un lūkojas vienā virzienā, – uzskata kārtējo ziepju burbuli apstiprinājušais Ministru kabinets.
Diemžēl Krievijas iebrukums Ukrainā atvēris fronti mūsu pašu mājās, caur attieksmi pret agresoru parādot, cik daudzi nejūtas Latvijai piederīgi. Svaigākie dati – gandrīz 80% cittautiešu. Bet šobrīd uzmanības centrā Daugavpils, kur mūzikas vidusskolas direktors Aivars Broks tiek publiski apsaukāts, pelts un nievāts par to, ka pie mācību iestādes pacelts Ukrainas karogs. Viņa ķengātājus diezgan izteikti atbalsta pilsētas mērs Andrejs Elksniņš. Par to, zinot Elksniņa kunga noslieces, nav jābrīnās. Daudz vairāk samulsina it kā nacionāli noskaņotu pilsoņu aktivitātes sociālajos tīklos, labā latviešu valodā aprakstot “baisās sajūtas”, ko izsaukusi ziņa par militārā kontingenta papildinājumu Ādažos, un secinājumi, ka “NATO mūs jau okupējis”. Politisks analfabētisms, bez šaubām. Bet Latvijā valdība par galveno problēmu uzskata “trešo valstu pilsoņu integrāciju”, un koalīcijā nevienam nav drosmes noskaidrot, cik liels procents latviešu nejūtas šai valstij piederīgi.
Iebrukumu Ukrainā analizējot, visu rangu politikas vērotāji piemin Krievijas sabiedrības atbalstu agresijai, vienojoties secinājumā: impēriskā propaganda cilvēkiem izskalojusi smadzenes. Briesmīgi, jā. Bet! Vai Latvijas sabiedriskajos masu informācijas līdzekļos atrodama mērķtiecīga demokrātiskas iekārtas propaganda, neatkarīgas valsts pamatu skaidrojumi, aizsardzības principu un citu ābeces patiesību izklāsts diendienā un katram labi saprotamā valodā? Kur nu! Notiek stīvēšanās par kaut kādiem “sabiedrības gatavināšanas projektiem” un matu skaldīšana gar vecāku jēdziena definīciju. Tikmēr lielu agresora Z somai uzlīmējusi sieviete “Lidl” veikalā skaļi pravieto: “Drīz te visur būs Krievijas karogi!” Jaunās integrācijas vadlīnijas viņa diezin vai lasījusi. Bet zina no pieredzes, ka latvieši māk norīt krupjus, un, ja no augstiem plauktiem viņiem vēl piekodina uzvesties toleranti, tad jau vispār…
