Fronte Eiropas pagalmā 0
Francijā, varētu teikt, politiskās fantastikas žanrā jau ir izdotas vismaz pāris grāmatas, kurās iztēlota iedomāta Marinas Lepēnas nākšana pie varas, viņai uzvarot prezidenta vēlēšanās. Tā kā autori ir viņas vadītās Nacionālās frontes (NF) ideoloģijas pārliecināti pretinieki, šie sacerējumi, protams, nepavisam nav Marinai glaimojoši.
Patiesībā tikai retais pieļauj, ka tas varētu kādreiz īstenoties. Tomēr šobrīd viena no Eiropas politikā apspriestajām karstajām tēmām ir NF kandidātes 22. aprīlī iegūtie gandrīz 18% balsu, pārspējot viņas tēva sasniegumu 2002. gadā – tuvu pie 17%, kas gan ļāva Žanam Marī Lepēnam atšķirībā no Marinas iekļūt fināla kārtā. Turklāt jāņem vērā, ka pavisam drīz gaidāms politisko cīņu nākamais cēliens – 10. un 17. jūnijā notiks parlamenta apakšpalātas jeb Nacionālās asamblejas vēlēšanas, kuras partijām ir ļoti svarīgas un kuru rezultāti nosaka arī tām piešķirto valsts finansējumu.
Tiesa, arī parlamentā Nacionālajai frontei nekāds lielais vietu skaits nespīd, jo vēlēšanu sistēma ir labvēlīga abām lielajām partijām, konkrēti, UMP labējo blokam un sociālistiem, bet pārējo izredzes tikt pie mandātiem galvenokārt ir atkarīgas no vienošanās ar vienu vai otru no “lielajiem”, kurus Lepēna uzskata par vienlīdz nevēlamiem elites radītiem veidojumiem. Un, protams, arī pretēji – labējie nemēdz uzlūkot NF kā varbūtēju koalīcijas partneri. Šādos apstākļos maksimums, ko frontisti spēj panākt, ir atsevišķas parlamenta frakcijas izveidošanai vajadzīgā deputātu skaita iegūšana. Taču Marinas Lepēnas stratēģijā šoreiz svarīgākais ir kas cits. Viņas partijas sekmes varētu veicināt vēl pagaidām valdošās UMP sagrāvi, varbūt pat sairšanu, kam savukārt sekotu labējo spēku pārgrupēšanās. Un NF pieaugusī ietekme, kura tagad ir vairāk ideoloģiska un vienu sabiedrības daļu aptveroša, tad izpaustos arī valsts politikā.
NF gan pozicionējas kā partija, kura nav “ne labēja, ne kreisa”. Ir tomēr uzkrītoši, ka Lepēnas, tātad arī NF, programma diezgan daudzos gadījumos sakrīt ar galēji kreiso, proti, komunistu un trockistu nostādnēm. Visvairāk prasībā par Francijas izstāšanos no NATO.
Attiecībā uz Eiropu tiek prasīts, piemēram, “atgriezties pie valsts robežām” (faktiski Šengenas līguma laušana), tāpat pārtraukt Francijas iemaksas Eiropas Savienības budžetā un sarīkot referendumu par izstāšanos no eiro zonas. Ar šo dažu punktu uzskaitījumu pietiek, lai saprastu, ka M. Lepēnas ieceru īstenošana Francijā, kas izraisītu ķēdes reakciju citās valstīs, būtībā nozīmētu Eiropas Savienības beigas. Jāatceras, ka to pašu robežu tēmu diezgan sakāpinātā tonī pret Briseli izmantoja arī Nikolā Sarkozī. Tāpēc neizbrīna vairāku vadošo Eiropas politiķu nīgrums, vērtējot vēlēšanu kampaņu Francijā.
Savā ziņā par galēji labējiem dēvēto politiķu tagadējā paaudze atšķiras no agrākajiem “populistiem”. M. Lepēna ir norobežojusies no tēva skandalozajiem izteikumiem, tostarp reiz sacītā, ka nacistu ierīkotās gāzes kameras bija tikai vēstures “detaļa”. Protams, vecais jājamzirdziņš – imigranti, ko saista ar noziedzību, – paliek.
Galēji labējo priekšteči ienīda PSRS, bet viņu sekotāji ar diezgan lielu sajūsmu izsakās par mūsdienu Krievijas melnsimtnieciskajām kustībām. Lozungi vairāk vai mazāk saistās ar Eiropas islāmizāciju – parādību, kuru Vakareiropas valdības ilgi noklusēja. Taču NF liek akcentus arī uz sociālo taisnīgumu, tāpēc gūst piekrišanu jaunatnē, strādniecībā un citos krīzes vissmagāk skartajos slāņos, no kuriem iepriekš smēlās ietekmi kompartija. Protams, sakarīgas atbildes uz globalizācijas un krīzes radītajām problēmām nespēj sniegt arī NF. Protesta balsotāji, vismaz viņu vairākums, gluži labi apjēdz, ka šīs partijas ekonomiskā programma neiztur kritiku un ka Marina, tikusi pie varas, īsti nezinātu, ko ar šo dāvanu iesākt. Bet kamēr tie, kas pie varas atrodas, ar to izrīkosies savtīgi un tuvredzīgi, viņai ir visas iespējas turpināt tēva iedibinātās politiskās tradīcijas.
