Kur dzīvo Frīda Kālo? Saulkrastos! 0
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Nupat sarīkojusi Frīdas Kālo vārda dienas svinības, saulkrastiete Sandra Delgalve jau gatavo viņas 115. jubilejas ballīti. Sarīkojumi lūgtiem viesiem piekto vasaru notiek mājās Saulkrastos, kur vīra garāža un daļa no dārza veltīta slavenās meksikāņu mākslinieces, kā arī Meksikas daudzināšanai. Pašai jābrīnās, kādus apmērus sasniegusi šī aizrautība!
Cerētās saules vietā todien, kad apciemoju Sandru, lēja kā ar spaiņiem. Lietus lāses ritēja pār zālē izliktajām košajām gleznām, uz veļas šņores pielija apģērba gabali ar mākslinieces portretiem, samirka gan dekoratīvie kaktusi podā un arbūzu spilveni uz krēsliem, gan ceriņi un rododendri, kas vēl bija pilnos ziedos un tik ļoti piestāvēja Meksikas aksesuāru spilgtumam. Nav ko bēdāt, noteica saimniece, un vedināja uz kādreizējo garāžu, kuru dzīvesbiedrs Džons bija atvēlējis Frīdas Kālo pasaules radīšanai.
Frīda un papagailis
“Kādu dienu sēdēju dārzā savā mīļajā šūpuļgultā, skatījos uz garāžu, kas bija pilna ar visādiem štruntiem, un prātoju, ka tā gan būtu piemērota vieta Frīdai, bet Džons jau man neatļaus…” Mākslinieks mākslinieku saprot, vīrs tik noteicis – dari, ko gribi. Džons, kristītā vārdā Jānis, glezniecības pamatus apguvis ASV, kur nonācis kopā ar vecākiem, bēgot no padomju okupācijas karaspēka, un nodzīvoja tur līdz pensijas vecumam. Atgriezies Latvijā, saticis Sandru, kurai tolaik ar mākslu nebija nekādu attiecību, taču gadiem dzīvojot kopā ar aizrautīgu gleznotāju, reiz arī pati paņēmusi rokā otu un pamēģinājusi. Kā redzams, iepaticies.
Kad vienā no Saulkrastu brīvdabas mākslas izstādēm izlikusi savu pirmo Kālo portretu un laba paziņa garāmejot noteikusi – man tava Frīda ļoti patīk –, iedvesma pievērsties meksikāņu gleznotājai pieaugusi ar divtik lielu sparu. “Tajā laikā vēl tikai sāku gleznošanu, bet biju izvēlējusies palielu formātu. Domāju, ka vienā pusē būs Frīda, otrā – kāds cits portrets, taču viņa aizņēma vairāk vietas, gudroju, ko darīt? Pavisam nejauši datorā atradu kādu Frīdas fotogrāfiju ar papagaili uz pleca, tātad blakus māksliniecei būs putns. Es biju tik laimīga!” par radošo meklējumu ceļiem stāsta Sandra. Uz šā gada Frīdas svētkiem atkal tapuši jauni darbi, kurā māksliniece tēlota arī kopā ar vīru Djego Riveru. Vienā no dubultportretiem glezna rotāta lūpu nospiedumiem, ar kādiem māksliniece apzīmogojusi savas vēstules, kas simbolizē pāra attiecības. Kādu laiku abi bija pašķīrušies, bet Djego izdevās Frīdu pierunāt atgriezties dzimtenē no ASV, kur viņa, kā pati rakstīja mājiniekiem, bijusi laimīga. Gleznu papildina teksts, ko dzīvesbiedri savulaik teikuši viens par otru. “Frīda saka – Djego ir mans tēvs, draugs, vīrs, mans Visums, bet Djego atzīst, ka brīnišķīgākais dzīves periods bijis kopā ar Frīdu,” rakstīto lasa Sandra un piebilst, “starp citu, Frīdu viņš nosauca par vismeksikāniskāko meksikānieti.” Kādā citā gleznā māksliniece attēlota neilgi pirms nāves, autore spriež – varbūt ir sanācis, varbūt – ne… Gleznojot no fotogrāfijām. Džonu sievas aizraušanās līdzi nav pavilkusi, viņš radījis vienu slavenās meksikānietes portretu un to pašu ar visai latviskiem vaibstiem.
Kur palika malka?
Varētu jau gleznot vienu Frīdu pēc otras, vasarā sarīkot dārza svētkus ar izstādi, bet Sandrai gribējies ko vairāk. Turklāt radi, draugi, paziņas pamazām sākuši dāvināt ar slaveno meksikānieti vai Meksiku saistītas lietas – vai nu no saviem krājumiem, vai speciāli pirkuši un veduši no ārzemju braucieniem. Lūk, šalle, pončo un grāmatiņas spāņu valodā – visi no Meksikas, izteiksmīgās tautas dziesminieku jeb mariači figūras pēc ceļojuma uzdāvinājusi vedekla, bet krūzīte un džemperītis ar Frīdu ieradās no Parīzes, rītasvārks ar mākslinieces attēlu – no Itālijas, Rimini, skaidro saimniece un nosaka – šeit viss ir par Frīdu un Meksiku. Arī pati, ja nu kas iekrīt acīs, nekavējas iegādāties – no lietoto apģērbu veikala atceļojis pamatīga izmēra sombrero, no grāmatnīcas – amizantas pildspalvas.
Iekārtots arī māksliniecei veltīts altārītis ar mūžīgi degošu sveci un Meksikas mirušo piemiņas dienas stūrītis ar izteiksmīgiem eksponātiem. Jaunums šā gada viesiem būšot plaukts ar senās Meksikas iezemiešu figūriņām. Zināms, ka Kālo ļoti tuva bija Pirmskolumba laika kultūra, ko viņa atainoja arī savos darbos. Ja kāda viešņa fotogrāfijās vēlas iejusties meksikānietes tēlā, šeit ir stends, kur nobildēties košā, volāniem rotātā tērpā.
Aprakstīt vai tikai uzskaitīt visu, kas izstādīts, šķiet, nav iespējams, taču saimniecei par katru priekšmetu ir savs komentārs vai stāsts. Šodien viņas kolekcijai pa pastu atnācis īpaši dārgs papildinājums – mazmeita Anna, kas dzīvo Holandē, atsūtījusi jaunāko angļu valodā izdoto Kālo slaveno dienasgrāmatu, kas kādu laiku nebija pieejama plašākai auditorijai. Pēc sievas nāves 1954. gadā Djego Rivera sievas mantas uz 50 gadiem licis noglabāt slēgtā istabā viņas mājā, kura atrodas Mehiko priekšpilsētā Kojoakanā un kurā iekārtots mākslinieces muzejs.
Savukārt Frīdas dārzā Saulkrastos šovasar ciemiņus sagaidīs ne tikai flamingo rozā baseinā – tika iegādāts pašu sunītim –, bet arī bungalo, kā nosaukta jaunā nojume, kur pulcēties, pirms viesi tiek aicināti uz ekspozīcijas apskati. “Tāpat kā garāžā arī šeit kādreiz glabājām malku, taču tagad nomēģināsim tekilu,” nosmaida Sandra. Māksliniece šo dzērienu bija īpaši iecienījusi, viena no tekilas šķirnēm pat nosaukta viņas vārdā. Bet kur palika malka? Citā šķūnītī.
Viņa mani vada
“Frīda ir tik krāsaina, spilgta, lai gan ne visiem viņas māksla patīk. Gleznās attēlo arī savu sāpju pilno dzīvi pēc baisās avārijas, un tomēr nes sevi kā karaliene. Mums visām tā būtu jādara!” Sandra prāto, kas viņu piesaistījis meksikāņu māksliniecei. Pirmā tikšanās notikusi 2002. gada kinofilmā, kur Frīdu atveidoja meksikāņu aktrise Selma Hajeka. “Tā laikam mani uzrunāja visspēcīgāk.”
Tomēr Meksikā Frīdas fane vēl nav bijusi. Kad pirms četriem gadiem Londonā bija sarīkota piemiņas izstāde, aiztraukusi nedomājot. Kas par piedzīvojumu, Sandra ar sajūsmu atceras ceļojumu. Uz mākslinieces dzimteni noteikti aizbraukšot, taču nesteidzoties, jo Saulkrastos jau ir sava Meksika un Frīdas pasaule, un te ir tik labi…
Ciemiņus, kas vēlas iepazīties ar ekspozīciju, saimniece uzņem ar prieku, taču par pastāvīgu tūrisma objektu to nevēlas veidot. Par daudz rūpju un atņems laiku gleznošanai. Lai paliek kā līdz šim – svētki pašu ļaudīm, kam Kālo ir kas vairāk nekā tikai viena no ekskursijas pieturvietām. Sandras draugiem šovasar piepulcējies arī dziedātājs Laimis Rācenājs, tāpēc mākslinieces jubilejas ballītē skanēs mariači dziesmas.
Kad svētki beigušies, Sandrai atkal jādomā, vai varēs ko jaunu arī nākamgad izveidot? “Un atkal notiek kaut kas tāds, ka man jāturpina, jo Frīda mani vada.”
Uzziņa
Vai frīdamānija?
Frīda Kālo ierindojama to mākslinieku pulkā, kuri lielākos panākumus sāk gūt pēc nāves. Dzīves laikā gleznotāja sarīkoja tikai pāris nozīmīgas personālizstādes, pirmā notika 1938. gadā Ņujorkā ASV, bet savā dzimtajā Meksikā tikai gadu pirms savas aiziešanas aizsaulē četrdesmit septiņu gadu vecumā. Šodien Kālo darbus var redzēt izstādēs visā plašajā pasaulē, taču cilvēkus piesaista ne tikai viņas māksla, bet arī personība, kas sajūsmina gan fanus, gan ļauj gūt peļņu modes un suvenīru industrijai. Cik nav saražoti T-krekli ar uzdrukātu Frīdas portretu vai viņas iecienītie ziedu kroņi, kas vēl pirms neilga laika, šķiet, bija vai katras modernas sievietes un meitenes galvas rota. Slavenus modes dizainerus māksliniece iedvesmojusi jaunām kolekcijām, bet karnevālos un mūzikas festivālos viens no populārākajiem ir Frīdas Kālo meksikānietes tērps. Pieaugošajai aizrautībai ar slavenās meksikānietes tēlu ir radies pat apzīmējums – Fridamania.
Par Kālo sarakstītas grāmatas, uzņemtas spēlfilmas un dokumentālas lentes. Latviski līdz šim par viņu varēja lasīt Heidena Erreras sarakstīto biogrāfiju “Frīda”, pēc kuras motīviem veidota studijas “Miramax Films” filma “Frīda”. Nupat izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznācis romāns “Frīda Kālo. Dzīves krāsas” par Kālo dzīvi.
Tomēr mākslinieces radošā gaisotne vislabāk sajūtama dzimtajās mājās “La Casa Azul”, Kojoakanas rajonā Meksikas galvaspilsētā Mehiko, kur gadu pēc viņas vīra Djego Riveras nāves tika izpildīta Frīdas Kālo vēlēšanās un 1958. gadā atvērts muzejs. Te apskatāmi viņu mākslas darbi, Meksikas pirmskoloniālā laika skulptūru kolekcija, fotogrāfijas, no kurām lielu daļu fotografējis Kālo tēvs, grāmatas, mēbeles un citas personīgās lietas. Nama interjeru saimniece bija veidojusi spilgtā etniskā stilā, kas vēlāk iedvesmojis arī daudzus interjeristus. 2004. gadā šeit tika atvērta istaba, kurā pēc Riveras norādes pusgadsimtu neskarti bija glabājušies Frīdas košie tērpi un rotas, kā arī viņas korsetes un protēzes, kas bija jāvalkā pēc traģiskās avārijas un daudzām operācijām. Muzeja eksponāti liecina arī par mākslinieces nekritisko attieksmi pret komunisma idejām un bijušo PSRS vadoni Josifu Staļinu.
Dzimtajā Meksikā Frīdas Kālo darbus no 1984. gada sargā nacionālā kultūras mantojuma statuss, aizliedzot tos izvest no valsts.
Izmantota informācija arī no www.rdmv.lv
