Frīda Kālo – viena no leģendārākajām mūsdienu sievietēm, traģikas un noslēpumu apvītā “sāpju” māksliniece 0
“Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” tikko nācis klajā vācu literatūrzinātnieces Karolīnes Bernāras, īstajā vārdā Tanjas Šlī, romāns “Frīda Kālo. Dzīves krāsas” – par vienu no leģendārākajām mūsdienu sievietēm, traģikas un noslēpumu apvīto “sāpju” mākslinieci gleznotāju Frīdu Kālo.
Karolīne Bernāra jau divdesmit gadu strādā kā pašnodarbināta autore un viņas kontā ir vairāki romāni par izcilām un stiprām sievietēm.
Grāmatas pēcvārdā Karolīne Bernāra raksta: “1988. gadā, kad Frīda Kālo pēc vairākiem desmitiem aizmirstības gadu tika atklāta no jauna, draudzenes man divdesmit septītajā dzimšanas dienā uzdāvināja Heidenas Erreras sarakstīto biogrāfiju, kas līdz šim ir pats nozīmīgākais darbs par gleznotājas dzīvi.
Šī grāmata manī izraisīja sajūsmu par Frīdu, un vairākkārt esmu to pārlasījusi. 1992. gadā es pirmo reizi biju Meksikā, un Zilās mājas (Frīdas Kālo dzimtās mājas, šobrīd mākslinieces piemiņas muzejs. – Red. piez.) apmeklējums bija viens no mana ceļojuma svarīgākajiem mērķiem. Ar Frīdu Kālo savā dzīvē sastapos atkal un atkal.
Tā radās ideja uzrakstīt romānu par viņu. Vēl vairāk iedziļinājos viņas dzīvē, gleznās un Meksikas vēsturē. Uzzināju par Frīdu Kālo daudz jauna, ieniru viņas dēkainajā dzīvē un cietu līdz ar viņu. Tā radās šis romāns.”Jūsu uzmanībai – fragments no romāna “Frīdas Kālo dzīves krāsas”, kur jaunā māksliniece iepazīstas ar savu liktenīgo vīrieti – gleznotāju Djego Riveru.
“Mazliet satraukta nākamajā vakarā Frīda iegāja Tīnas Modoti mājas pagalmā. Līdzko divdaļīgie vārti aiz viņas bija aizcirtušies, ielas trokšņi un steiga tika nogriezti kā ar nazi. Te varēja dzirdēt vienīgi strūklakas čalošanu baseinā, ko iekļāva augi ar platām lapām. Atskanēja spalgs svilpiens. Meklēdama trokšņa avotu, Frīda pavērās apkārt un ieraudzīja košu papagaili, kas sēdēja koka zarā un, piešķiebis galvu, viņu vēroja. Tad nosvilpās vēlreiz.
No pirmā iekšpagalma celiņi veda pa labi un pa kreisi uz tālākajiem iekšpagalmiem. Kur dzīvo Tīna? Frīda ieklausījās, kaut kur skanēja mūzika, taču viņa nevarēja saprast, kur. Pie vienas sienas gar koka balstu augšup vijās petūnija cilvēka augumā.
Šīs puķes ar koši sarkanajiem ziediem un auglenīcām, kas no mazākā pieskāriena viegli sašūpojās, Frīdai bija pašas mīļākās. Viņa uzmanīgi noplūca divus ziedu zvanus un grasījās tos iespraust matos, kad no augšējās, māju aptverošās galerijas atskanēja Tīnas balss:
“Frīda, tu esi klāt? Nāc taču augšā pie mums!”
Frīda pamāja un meklējošu skatienu pavērās apkārt.
“Kāpnes ir tur priekšā, pa kreisi no tevis.”
Tīna viņu jau gaidīja pie ieejas mājā trepju galā.
Frīda pa pakāpieniem devās augšup. Otrajā stāvā grīda bija klāta flīzēm. No kāpņu laukumiņa uz visām četrām pusēm veda divdaļu durvis uz dzīvokļiem. Blakus durvīm stāvēja daži atpūtas krēsli un augi lielos kublos.
“Vai puķes ir domātas man?” jautāja Tīna.
Frīda paskatījās uz petūnijām savā plaukstā. “Nē, godīgi sakot, es tās tikko noplūcu tavā iekšpagalmā. Gribēju tās iespraust matos.”
Tīna atmeta atpakaļ galvu un smējās. “Iekšā ir spogulis.”
Viņas iegāja priekštelpā. Te valdīja krēsla, pāris sveču maigajā gaismā Frīda nostājās spoguļa priekšā un izņēma no matiem dažas sprādzes, lai ar tām nostiprinātu petūnijas.
“Es tūlīt nākšu,” viņa sacīja Tīnai.
Ar pāris kustībām viņa nostiprināja ziedus cieši kopā virs galvas, izskatījās, ka viņas matus rotā stīpiņa ar ziediem. Beigusi darboties, Frīda sev apmierināti uzsmaidīja: tam, kas apbrīnos viņas matu rotu, nenāks prātā skatīties uz viņas kroplo kāju.
Frīda joprojām stāvēja spoguļa priekšā ar paceltām rokām, kad spogulī pamanīja kādu vīrieti, kas kā milzis slējās viņai aiz muguras un skatījās uz viņu tumšām acīm. Šīs acis, kas spīdēja aiz bezietvara brillēm, Frīdu vienā mirklī savaldzināja.
Tās atradās tālu viena no otras, skatiens bija nemierīgs (šķita, ka acis grib uzspridzināt viegli pietūkušos plakstiņus) un neticami intensīvs. Šis vīrietis redz lietu neredzamo pusi, Frīdai piepeši ienāca prātā. Viņš skata pasauli citādām acīm, un es ļoti gribētu uzzināt, ko viņš patlaban redz manī. Viņai būtu gribējies iegrimt dziļi jo dziļi šajā skatienā, tomēr ziņkārība mudināja aplūkot vīrieti pamatīgāk. Galvā viņam bija apaļa cepure platām malām, mugurā gaišs tvīda uzvalks un kājās milzīgas kurpes. Viņa vēlreiz pacēla skatienu un ieskatījās svešajam acīs. Viņš joprojām raudzījās Frīdā, sapratis, ka viņa to ir pamanījusi. Frīda pacēla zodu un mazliet pagrieza spogulim sānu, it kā gribēdama pārbaudīt, vai puķes labi turas. Sarkanās petūnijas izcēla melno matu mirdzumu. Frīda vēroja vīrieti. Viņas skatiens kavējās pie svešā mazliet par ilgu.
“Es ne mirkli nenoticēju, ka tu esi maiga puķe,” vīrietis sacīja, “kaut arī tāda izskaties.”
Frīda paskatījās viņā vaicājošu skatienu.
“Tu gan izskaties kā puķe, maigs, trausls ziediņš, bet tu neesi trausla. Tu esi stipra, tāpat kā tā puķe, jo tā gan lokās vējā, tomēr spēj pretoties pat vētrai.”
Vai tiešām es tāda esmu? Frīda domāja. Stipra un lokana? Šī doma darīja Frīdu laimīgu. Viņa taču uzreiz bija pamanījusi, ka šis vīrietis pazīst cilvēkus un spēj redzēt lietu neredzamo pusi.
“Tu esi skaista. Tu man šķieti līdzīga Tevantepekas sievām, kas dodas uz tirgu, nesot savas preces uz galvas.”
Frīda pagriezās pret viņu un aizturēja elpu. Viņai pretim stāvēja pats Djego Rivera, Meksikas slavenākais gleznotājs. Diktatūras laikā viņš ilgus gadus bija uzturējies Eiropā, pēc diktatora Porfirio Diasa gāšanas jaunais prezidents Obregons un viņa izglītības ministrs Vaskonseloss pirms dažiem gadiem bija Riveru ataicinājuši atpakaļ un devuši viņam uzdevumu izstāstīt Meksikas vēsturi gleznās, kas noklās vairāku sabiedrisko ēku sienas. Riveras gleznas runāja vienkāršā valodā, ko saprata arī analfabēti.
Frīda nevarēja no viņa novērst acu, arī viņš turpināja raudzīties Frīdā. To, ka viņa acis ir mazliet izvirzītas uz āru, viņa jau bija pamanījusi. Nu šīs acis raudzījās tā, ka Frīdai kļuva silti. Viņa nespēja saprast, kā tas iespējams, ka daži cilvēki Riveru uzskata par neglītu un resnu. Šie cilvēki viņu neredzēja tādu, kāds viņš patiesībā bija, neredzēja, kas slēpjas aiz šīs sejas.
Pirmajā acu uzmetienā viņš varēja likties neglīts, taču viņa starojums padarīja Riveru Frīdas acīs ārkārtīgi pievilcīgu. Stāstīja, ka viņš spējot būt negaidīti maigs. Esot vesels bars sieviešu, kuras viņš kādreiz mīlējis. Frīda skatījās uz Riveras uzvalku, šūdinātu no bieza auduma, tajā viņš izskatījās pēc kolosa.
“Vai es tevi pazīstu?” vīrietis vaicāja, un viņa balsī jautās pārsteigums.
Frīda kā apburta skatījās uz jutekliskajām, pilnīgajām lūpām, virslūpa veidoja asu izliekumu. Frīda neviļus iztēlojās, kā justos, ja viņu skūpstītu šīs skaistās lūpas. Viņai likās, ka vīrieša intensīvais skatiens viņu glāsta. Bez ziņkāres šajā skatienā bija vēl kas – kaut kas glūnošs, varbūt pat bīstams, un Frīda nojauta, ka šis vīrietis varētu sievieti arī iznīcināt.
Frīda juta, ka Rivera viņu padara arvien nervozāku. Piepeši viņa sev šķita pārāk jauna un nepieredzējusi. Taču meitene negribēja, ka viņš tā domātu, tāpēc braši atbildēja: “Es gāju preparatoria, kad tu tur apgleznoji sienas. Tev toreiz bija pistole.”
Viņš pacēla savas milzīgās jakas stūri un parādīja Frīdai patronu lenti un revolveri. “Nekad neko nevar īsti zināt,” viņš teica. Gleznotājs vēl arvien vērtējoši viņā skatījās, un Frīda juta, ka ciešā skatiena karstumā drīz viņai uz pieres parādīsies sviedru lāses.
Nu viņi abi stāvēja spoguļa priekšā un skatījās viens uz otru.
“Tu vēl esi ļoti jauna,” viņš sacīja.
Frīda ciešāk ielūkojās spogulī, novērtējot sevi viņam blakām. Protams, viņa zināja: Rivera noteikti bija vismaz divtik vecs kā viņa. Tomēr vīrieša skatienā Frīda izlasīja vēl ko citu: viņš runāja ne vien par Frīdas gadiem, bet arī par to, ka viņai visa nākotne vēl priekšā.
Ka Frīdu gaida dzīve, kas pilna solījumu. Šajā mirklī Frīda Djego skatienā izlasīja, ka visdziļākā izmisuma brīži, ko viņa piedzīvoja slimnīcā, pieder pagātnei. Avārija nebija viņai atņēmusi visas brīnumainās iespējas, viņai priekšā pavērās dzīve.
No šīs atziņas viņai aizrāvās elpa. Šajā mirklī Frīda iemīlējās Djego Riverā. Viņai vajadzēja novērsties, lai aptvertu pēkšņo atziņu. Tad viņa atkal gleznotāju uzlūkoja.
“Cik tad tev ir gadu?”
Frīda arvien vēl bija maģiskā mirkļa varā, tomēr valdīja pār sevi un viņas sejā nekas nebija ieraugāms. Nevilcinādamās viņa atbildēja: “Astoņpadsmit.” Tā nebija taisnība. Viņai jau bija divdesmit viens gads. Vecāki dokumentos meitu bija padarījuši trīs gadus jaunāku, jo bērnībā viņa pēc garās slimošanas patiesībā jau bija par vecu, lai sāktu iet pamatskolā. Frīda šo dzimšanas gadu paturēja, jo tas viņai patika labāk nekā īstais. Tūkstoš deviņi simti desmitais bija gads, kad sākās Meksikas revolūcija.
Frīda apsvēra, vai vajadzētu Djego izstāstīt par avāriju, par ciešanām, kas viņu bija padarījušas par sievieti, kura zina, kas dzīvē ir svarīgi, un kura vairs negrib, lai kāds viņu locītu pēc sava prāta. Lai nu paliek. Lai Djego domā, ka viņa ir noslēpumaina būtne.
Djego paspēra soli uz meitenes pusi un nu stāvēja viņai pavisam tuvu. Frīda pamanīja, ka sniedzas vīrietim tikai līdz pleciem. Viņš pastiepa roku un negaidīti maigi pieskārās petūnijas ziedam viņas matos.
“Tu tiešām esi brīnumskaista,” viņš klusām sacīja. “Un ar vienu savu tumšo, mirdzošo acu skatienu vari pārveidot pasauli.”
“Frīda, kur tu esi palikusi? Gribu tevi iepazīstināt ar pāris cilvēkiem.” Tīna iznāca no salona un, abus ieraudzījusi, pēkšņi apstājās. “Ak, es laikam iztraucēju,” viņa noteica.
Frīda paspēra soli atpakaļ. “Nē, itin nemaz,” viņa atbildēja, tomēr nenovērsa no Djego acu.
“Būs labāk, ja nāksi man līdzi,” Tīna teica Frīdai. Un, pagriezusies pret Djego, piebilda: “Lupe tevi meklē.” Viņa norādīja ar roku uz kādu melnacainu sievieti, kas nepacietīgi raidīja dusmīgus skatienus viņu virzienā.
Tīna paņēma Frīdu aiz rokas un vilka sev līdzi. “Lupe Marīna ir Djego sieva. Piesargies no viņas! Viņas dusmas ir leģendāras. Un viņas greizsirdība arī. Vai zini, ka reiz viņa sasita Djego aizvēsturiskās statujas un pēc tam no tām uzvārīja viņam zupu?” Tīna, to atcerēdamās, skaļi iesmējās. “Turklāt viņa vairs nemaz nav kopā ar Djego. Atgriezies no Padomju Savienības, viņš no tās aizgāja.”
“Djego bija Krievijā?” Frīda negribīgi ļāvās Tīnai, kad tā vilka viņu prom, un ar acīm meklēja Djego.
Tīnai tas nepalika nepamanīts. “Viņš bija delegāts Oktobra revolūcijas desmit gadu svinībās.” Tīnas balsī varēja saklausīt tādu kā apbrīnu, tad viņa kļuva nopietna. “Bet labāk turies no viņa pa gabalu.”
“Kāpēc? Man viņš šķiet ļoti pievilcīgs. Es nesaprotu šo cilvēku. Viņš nēsā līdzi pistoli un izskatās pēc brutāla briesmoņa, taču viņam ir visjutekliskākās lūpas, kādas es jelkad esmu redzējusi, un viņš man tikko tik maigi pieskārās, it kā viņa rokas būtu tauriņi.”
“Tu aizmirsi pateikt, ka viņš ir ģēnijs, kura sienu gleznojumi atmodina meksikāņu tautas pašapziņu un liek izjust lepnumu par tās vēsturi,” sacīja Tīna. “Un tomēr viņš ir… – kā tu viņu nosauci? – briesmonis, kaut arī maigs briesmonis. Viņš var būt nevainīgs kā zīdainis, viņš ir melanholisks, bet pagājušonedēļ viņš dusmu lēkmē šāva uz manu gramofonu. Viņš ir talantīgs pavedinātājs…” Tīna apklusa, pamanījusi jautājumu Frīdas skatienā. “Jā, es biju viņa mīļākā. Tāpat kā droši vien gandrīz visas sievietes, kas šovakar te sapulcējušās. Varu tev pateikt, ka nenožēloju. Tikai nevajag viņam atdot savu sirdi, jo viņš ir kā bērns, kas grib iegūt visu un tūlīt, bet pēc tam ātri sāk garlaikoties un grib jaunu rotaļlietu. Šim baudkārajam vīrietim patīk pavedināt sievietes, viņš tās aprij citu pēc citas. Djego ir pats egoistiskākais vīrietis, kādu jebkad esmu satikusi. Viņš ir nežēlīgs, taču nežēlīgs netīšām. Viņš padara sievieti nelaimīgu, taču tas notiek bez ļauna nolūka vai arī viņš to pat nepamana.” Tīna paskatījās uz Frīdu un uzlika plaukstu viņai uz apakšdelma. “Ja drīkstu dot tev padomu: neielaidies ar viņu! Turies no viņa pa gabalu! Tu esi pārāk nepieredzējusi tādam vīrietim kā Djego. Turklāt viņš tev ir daudz par vecu. Viņš salauzīs tavu sirdi. Un vēl kas: netici viņam, ja viņš tevi pārsteigs ar kādiem stāstiem. Tie visi no sākuma līdz beigām ir izdomāti. Bet tagad nāc!”
Tīna arī pameta skatu spogulī un pārlaida plaukstu matiem. Frīda viņu vēroja. Tīna Modoti patiešām bija skaistākā sieviete, kādu viņa jebkad redzējusi. Viņas seja bija tik proporcionāla kā Madonnai, un viņa kustējās ar noslīpētu eleganci. Pirmajā acu uzmetienā viņas bija līdzīgas, jo abām bija tumši mati un trausls stāvs, tomēr, ieskatoties labāk, Tīna bija porcelāna lelle, bet Frīda indiāniete. Tīna turklāt bija atzīta māksliniece, viņas fotogrāfijas, uzņemtas Meksikas ielās, Frīda apbrīnoja.
Tāda es arī gribētu būt – veiksmīga savā profesijā un mīlestībā, Frīda nodomāja. Viņa nogludināja svārkus un gāja Tīnai līdzi.
Iegājusi ļaužu pilnajā telpā, Frīda pirmajā mirklī sarāvās, jo te valdīja troksnis. Telpā bija kādi trīs duči cilvēku, aptuveni puse vīriešu un puse sieviešu. Logiem priekšā aizvilktie aizkari sniedzās līdz grīdai, pie sienām karājās gleznas un ierāmētas fotogrāfijas. Telpa grima krēslā, gaismu deva vienīgi sveces vairākžuburu svečturos. Visur bariņos stāvēja un sēdēja cilvēki, kas diskutēja, smējās un strīdējās. Dažas sievietes bija tērpušās šikās kleitās ar krāšņām mežģīnēm un dārgakmeņu imitācijām pēc Amerikas jaunākajām modes tendencēm, citām mugurā bija partijas uniforma – tumši svārki, blūze, kaklasaite, mati saņemti uz pakauša stingrā mezglā, vienīgā rotaslieta bija piespraude ar sarkanu zvaigzni. Vīrieši valkāja raupja auduma uzvalkus, daudziem galvā bija cepure vai platmale. Frīda apkārtējo vidū izcēlās ar savu ārieni. Viņai vienīgajai mugurā bija tradicionālais Meksikas sieviešu tērps no Tevantepekas – gari, krāsaini svārki ar platu mežģīņu apakšmalu un izšūta blūze. Turklāt vēl puķes matos un uzkrītoša kaklarota no akmeņiem un sena sudraba. Viņa juta ziņkārīgus skatienus, jo nevienu no klātesošajiem nepazina, vienīgi Tīnu, Antonio Melju un Djego Riveru. Tīna aiz rokas vilka viņu sev līdzi.
“Jums vairs ilgāk nebūs jāmin, kas ir mana viešņa. Es pateikšu – tā ir Frīda Kālo,” Tīna sacīja, aplikusi roku viņai ap pleciem. “Iegaumējiet šo vārdu! Jūs vēl par viņu dzirdēsiet.”
Sarunas uz brīdi apklusa, visi ziņkārīgi skatījās uz Frīdu, nopētot viņu no galvas līdz papēžiem. Kādu mirkli Frīda apmulsa. Pie tik lielas uzmanības meitene nebija radusi. Tad viņa saņēmās, zobgalīgi pasmaidīja un apgriezās uz riņķi, svārkiem plīvojot. Viņas skatiens, meklēdams Djego, klīda pa istabu, līdz kādā stūrī viņa to ieraudzīja – Djego stāvēja ar muguru pret viņu un sarunājās ar kādu vīrieti.
Frīda ļoti vēlējās, kaut viņš vēlreiz paskatītos uz viņu tieši tā, kā bija skatījies iepriekš! Kaut viņa acis slīdētu pāri viņai, izpētot katru auguma milimetru…
Daudz nedomādama, viņa aplika roku Tīnai ap vidukli, pagrieza viņu pret sevi un vētraini noskūpstīja uz vaiga. Apkārt stāvošie uzgavilēja.
Nu viņai uzmanību bija pievērsuši visi. Ar acs kaktiņu Frīda apmierināta vēroja, kā Djego Rivera pagriežas pret viņu, samulst, tad pazīst un sāk smieties. Frīda smaidīja žilbinošu smaidu, kas bija adresēts vienīgi viņam.
“Vai tu māki tikai skūpstīties vai arī iedzert?” sauca viens no tuvumā stāvošajiem vīriešiem.
Frīda uz mirkli zaudēja valodu. Kāds viņai pasniedza šņabja glāzi. Redzot, ka Djego jautājoši sarauc uzacis, viņa glāzi paņēma un salēja stipro dzērienu sevī. Alkohols izskrēja cauri viņas ķermenim, radīdams patīkamu siltumu. Ne uz mirkli viņa Djego nebija izlaidusi no acīm.
Pie Frīdas pienāca kāda sieviete ar iespaidīgu ērgļa degunu un apsēdās viņai blakus.
“Es esmu Anita Brennere.”
“Frīda Kālo.”
“Sieviete, kas cieta avārijā.”
Frīda sarauca pieri, par to viņa nevēlējās runāt.
“Tu gleznojot, es dzirdēju.”
“Kas tev to teica?”
“Tīna. Viņa domā, ka tev ir talants. Vai zini, ka es rakstu grāmatu par murālistiem un jauno Meksikas mākslu?” viņa jautāja.
“Tu raksti grāmatu?” Frīda ar interesi nopētīja sarunas biedreni. Vēl viena sieviete, kas pelna sev iztiku ar mākslu saistītā profesijā. Tajā pašā mirklī Frīda saskuma, Anita Brennere bija aptuveni tikpat veca kā viņa, taču nebija zaudējusi divus gadus no savas dzīves avārijas dēļ.
“Vai tu esi studējusi?”
Anita pamāja ar galvu. “Pie Franca Boasa. Mani vecāki pēc revolūcijas izceļoja uz Savienotajām Valstīm, taču man nebija šaubu, ka atgriezīšos. Meksika ir mana zeme. Pastāsti man par sevi. Ko tu glezno?”
“Es gleznoju to, ko redzu. Diemžēl līdz šim esmu redzējusi visai maz.”
“Kur tavas gleznas var apskatīt? Vai jau esi tās parādījusi Djego?”
Djego? Patiesībā kāpēc ne? Kāpēc neparādīt savas gleznas kādam, kurš kaut ko no tā saprot?
“Varbūt ir pienācis laiks noskaidrot, vai tev ir talants,” sacīja Anita.
Iedomājoties vien, ka cilvēki varētu pirkt viņas gleznas, Frīda ļoti satraucās.
“Pēdējos mēnešos man bija daudz laika, lai strādātu. Un es orientējos mākslas vēsturē,” Frīda vilcinādamās teica.
Piepeši viņa sajuta, ka noskaņa viņai apkārt mainās. Ko tādu viņa vēl nebija piedzīvojusi, viņu skāra vilnis, itin kā jūru šķeltu milzīgs kuģis, dzīdams viļņus uz abām pusēm. Kas tas ir? Pacēlusi acis, Frīda redzēja, kā cilvēki, kas stāvēja viņai apkārt, pašķiras un atbrīvo ceļu viņam. Djego.
Viņš izslējās Frīdas priekšā kā koloss. Lai nejustos tik ļoti maza, Frīda piecēlās kājās. Un tomēr sniedzās viņam tikai līdz krūtīm.
“Tu dzer kā vīrietis.”
“Nē, ne kā vīrietis. Kā cilvēks, kam pārāk ilgi bijis liegts dzīvot un kam tagad jāatgūst nokavētais.”
Frīdas glāze bija tukša, viņa paņēma pudeli, kas stāvēja turpat uz galda, pielika pie lūpām un iedzēra pamatīgu malku. Djego nenovērsa no viņas acu, viņa turpināja dzert, līdz pudele bija iztukšota gandrīz līdz pusei. Nolikusi pudeli, Frīda spēra soli atpakaļ un sagrīļojās. Djego viņu satvēra, gribēja atbalstīt, taču viņa pacēla rokas atvairošā žestā. Frīda stāvēja taisni un skatījās viņam tieši acīs. Apkārtstāvošie sajūsmā aplaudēja.
“Nu, Djego, laikam būsi saticis sievieti, kas tevi sit pušu!” iesaucās Tīna. Tad aizvilka Frīdu telpas vidū. “Atbrīvojiet vietu!” viņa uzsauca. “Un es gribu mūziku! Konča!” Viņa aplika roku Frīdai ap vidukli un gaidīja.
Frīda pārsteigta pagrieza galvu. Vai Tīna domāja Konču Mičelu? Tajā mirklī atskanēja balss, un Frīda pazina slavenās dziedātājas dziļo un reizē maigo, silto tembru. Konču Mičelu Meksikā zināja visi. Viņa bija dziedājusi Nelsona Rokfellera dzimšanas dienas svinībās Modernās mākslas muzejā Ņujorkā. Bija uzstājusies Eiropā un Krievijā, bet tad kā pārliecināta komuniste atgriezusies Meksikā. Frīdai patika gan viņas dziesmas par revolūciju, gan mīlestības dziesmas.
Ieskanējās ģitāra, un Konča klusām, gandrīz vai čukstus, dziedāja sirdi plosošu dziesmu par savu zudušo mīlestību. Ya me canso de llorar y no amanece. Ya no sé si maldecirte o por ti rezar. Tengo miedo de buscarte y de encontrarte. Donde me aseguran mis amigos que te vas.
Tīna un Frīda lēni šūpojās mūzikas ritmā. Sākās dziesmas otrais pants, kurā balss pārvērtās dusmu kliedzienā, it kā Konča nolādētu savu neuzticīgo mīļoto. Viņas rokas sparīgi virpuļoja virs galvas. Quiero ser libre vivir mi vida con quien yo quiera. Dios dame fuerza que me estoy muriendo por irla a buscar. “Es gribu būt brīva un vadīt dzīvi kopā ar to, kuru vēlos,” viņa dziedāja.
Frīda un Tīna dejā piemērojās jaunajai noskaņai, viņas kustējās ātrāk un ritmiskāk, pakļaudamās mūzikai, un abu deju pavadīja aplausi. Frīda redzēja, ka Djego nenovērš acu no viņas.
Kad Konča apklusa, atskanēja nevaldāmi smiekli. Frīda bija gluži bez elpas un pieturējās pie Tīnas.
“Tev taisnība, Konča,” Tīna uzsauca dziedātājai, “neviens vīrietis nav tā vērts, lai viņa dēļ lietu asaras!” Sacīdama šos vārdus, Tīna apskāva Frīdu un visu acu priekšā noskūpstīja viņu uz lūpām.
“Bravo!” izsaucās Djego. Blakus stāvēja viņa sieva Lupe, kurai nebija paslīdējis garām, kādām acīm Djego bija raudzījies Frīdā. Izskatījās, ka viņa gribētu Frīdai izskrāpēt acis.
Joprojām bez elpas Frīda atkrita krēslā. Kāds viņai pasniedza ūdens glāzi, un viņa vienā paņēmienā to izdzēra. Piepeši visi gribēja ar viņu runāt, sēdēt viņai blakus, iepazīties ar viņu.
Frīda lieliski izklaidējās. Viņa flirtēja, dzēra un dejoja. Vēl nekad viņa nebija bijusi tik brīvā sabiedrībā, kur katrs cilvēks šķita interesanta personība. Viņu vidū bija daudz mākslinieku, un Frīda te jutās labi. Viņa gribēja būt viena no viņiem un lūdza stāstīt, pie kā viņi patlaban strādā un kā viņi vispār dzīvo. Šad un tad viņa uzmeta skatienu Djego Riveram.
Kādā mirklī Frīda paskatījās pulkstenī un izbijās. Bija daudz vēlāks, nekā viņa bija domājusi, māte būs uztraukusies.
“Tu uz visiem atstāji iespaidu,” Tīna atvadoties iečukstēja viņai ausī.
Ejot mājās, Frīdai aiz laimes gribējās lēkāt, tik pacilātā noskaņojumā viņa bija. No lēkāšanas atturēja vienīgi sāpošā mugura. Esot šo cilvēku vidū, Frīda juta, ka viņa pieder pie šiem cilvēkiem un ir tieši tajā vietā, kur rodas kaut kas jauns, pilsētas pulsējošajā sirdī. Viņa juta simpātijas pret šiem cilvēkiem. Frīda gribēja izklaidēties un tajā pašā laikā arī kaut ko ietekmēt. Cik ļoti viņai tā visa pēdējos mēnešos bija trūcis! Viņa pat bija aizmirsusi, kā tas ir: būt nebēdnīgai, dziedāt un dejot, un arī dzert, runāt ar interesantiem cilvēkiem. Viņa to visu gribēja vēl un vēl.
Tīna Modoti viņu bija ielūgusi atnākt nākamajā nedēļā, un ar Anitu Brenneri viņa bija sarunājusi tikties Alameda parkā, lai kopā pastaigātos. Tad Frīda ar viņu vēlreiz apspriedīsies, vai tiešām vajadzētu parādīt savas gleznas Djego. No domas, ka atkal satiks Djego, kļuva silti ap sirdi.
Viņa nespēja aizmirst Djego Riveras skatienus un žestus. Kā Djego skatījās, kad viņa stāvēja pie spoguļa! Frīda nezināja, kā lai to izsaka vārdos, taču sirds dziļumos spēcīgi juta, ka Djego viņai bija atdevis jau zaudēto cerību uz piepildītu dzīvi.
“Ko dzīve man uzdāvināja šodien?” Frīda sev čukstus jautāja. Un pati atbildēja: “Šodien es saņēmu īpašu dāvanu. Ticību cerību pilnai nākotnei.”
Jo kāds saviļņoja manu sirdi.
