2
Francija ieaugusi Eiropā
Turpretī ES dibinātājvalsts Francija ir ar to saistīta ne vien ekonomiski un politiski, bet arī ideoloģiski. Valsts prezidenta amata kandidātes Marinas Lepēnas priekšvēlēšanu nostādnes būtībā paredz minēto saišu saraušanu. Jēdziens “Frexit” – pēc analoģijas ar “Brexit” – politiskajā leksikā jau ir parādījies, tomēr britu scenārijs Francijai nav piemērojams, jo problēmas būtu vismaz desmitkārt smagākas, turklāt tās ir ES (eirozonas, Šengenas zonas) ietvaros neatrisināmas.
Ja atsaucamies kaut vai tikai uz jau minētajiem Londonai atšķetināmajiem samezglojumiem ar darbaspēka pārrobežu kustību, tad jāņem vērā, ka Francija robežojas ar astoņām valstīm, starp kurām katru dienu norit ārkārtīgi intensīva personu pārvietošanās uz darba vietām un atpakaļ. Bet Lepēnas programmā nav izklāstīti pastāvīgas robežkontroles un muitas punktu atjaunošanas organizatoriskie “sīkumi”. Ir tikai princips – pēc vēlēšanām pusgada laikā sarīkot referendumu, un, ja “Frexit” gūs virsroku, gan jau lietas nokārtosies. Arī atgriešanās pie Francijas franka nav konceptuāli īpaši izvērsta. ES tiesību aktos tāda iespēja nefigurē, tātad visus ar to saistītos aspektus nāksies izstrādāt un saskaņot.
Viegli paredzēt, ka šis process noritēs vispārējas krīzes apstākļos, nevis mierīgi un pakāpeniski, kā to iesaka ekonomisti un teorētiķi, kuri sludina ideju – tā ir diezgan izplatīta – par eirozonas funkcionēšanas pamatīgu revīziju vai likvidāciju. Zīlēt par “Frexit” ietekmi konkrētās jomās nav lielas jēgas, taču dažus minējumus var izteikt droši – piemēram, to, ka Eiropas finansētā Francijas lauksaimniecība dabūs ciest un diez vai izdzīvos pašreizējā veidolā. Tas pats sakāms par vairākām citām nozarēm. Kā par Eiropas Savienību kopumā.
Turpretim pilnīgi nekas neliecina, ka šī destabilizācija varētu sekmēt Francijas ekonomikas izaugsmi, kāda ir vajadzīga Lepēnas sociālo solījumu izpildei (pensija kā agrākajos laikos no 60 gadu vecuma) vai lai vērienīgi paplašinātu iekšlietu dienestus un algotu papildu muitniekus, policistus un cietumsargus. Nacionālā fronte rosina Francijas izstāšanos no NATO un vienlaikus armijas stiprināšanu, tāpēc Lepēna sola dubultot militāro budžetu. (Spēka struktūrām paredzētie jaunievedumi vien varētu valstij izmaksāt 85 miljardus eiro gadā.) Jautājums, kur ņemt naudu, paliek bez nopietnas atbildes. Jāšaubās, vai caurumu aizpildīs nodokļi, kaut gan šajā jomā iecerētas jaunas, ar nacionālās prioritātes koncepciju saskanīgas vēsmas: darba devējam par pieņemtu ārzemnieku jāmaksā specifiska nodeva desmit procentu apmērā no pieņemtā darbinieka bruto mēnešalgas.
Marinas Lepēnas neievēlēšana pagaidām ir ticamāks variants par viņas iesoļošanu Elizejas pilī. Bet arī šī iespējamība uztverama kā brīdinājums un mudinājums rīkoties.
