Kā tu man esi apnicis 0
It kā šķiet saprotams, ka šāda frāze nav pieņemama. Tā skan rupji un pazemo bērnu. Mēs taču tā nesarunāsimies ar draugu vai darba kolēģi. Tu arī zini, ka šādā tonī ar bērnu nedrīkst sarunāties. Taču nereti bērni var tevi “novest līdz baltajām pelītēm”, un emocijas izzogas ārpus kontroles. Vairs nav mūsu spēkos apvaldīt dusmas vai satraukumu, mēs pēkšņi neprotam emocijas izteikt pareizi un pārvēršamies… Biežāk – savos vecākos. Mēs uz bērniem izkliedzam tos pašus vārdus, kas mūs tik ļoti ir sāpinājuši bērnībā.
Mēs vairs nelīdzināmies sev, pazaudējam savu “seju”, nepazīstam vairs savu balsi. Dusmas pārņem visu mūsu būtību, tās burtiski mūs apēd, mēs tām ļaujamies un ļaujam apslāpēt visas pārējās emocijas. Un tomēr, mēs nemaz neesam tik bezspēcīgi attiecībā pret šo mežonīgo spēku. Mēs varam iemācīties “nepazaudēt galvu”, ja iemācīsimies atpazīt un atzīt savas jūtas. “Esmu nikns”, “Esmu traki dusmīgs”, “Es vairs neesmu es pats”, “Man ir ļoti sāpīgi”, sakot sev par savu tā brīža emocionālo stāvokli, mēs pamazām sevi atgriežam normālā stāvoklī un gūstam iespēju izbēgt bez upuriem.
Pārfrāzējot: “Es briesmīgi sadusmojos, kad redzēju, kā tu sit mazo brāli. Es vienkārši vairs neesmu es, kad redzu, ka stiprākais apceļ vājāko.”
