Tu mani traku padarīsi 0
Tā sakot, tu, pirmkārt, parādi savu bezspēcību un nekompetenci, bet, otrkārt, uzliec bērnam atbildību par tavu stāvokli. Bērns var nolemt, ka viņš tevi vada un ir spējīgs ar savu rīcību un skatījumu mainīt tavu noskaņojumu. Vai ir vērts eksperimentēt? Turklāt diezin vai pie tava noguruma un satraukuma ir vainojams bērns, jo vispārzināms fakts, ka vecākus no pacietības var izvest desmitiem dažādu iemeslu: problēmas darbā, nogurums, sarežģījumi pāra attiecībās, slikta pašsajūta… Ja tu jūties “uz robežas”, nav vērts izrādīt, ka esi pilns spēka un ar bērnu spēlēt trakas rotaļas. Būt godīgam pret bērnu – tas nebūt nav slikti. Tas gan nenozīmē, ka tev būtu jāizvērš pieaugušo problēmu kurss, bet runa ir par to, ka tev ir tiesības būt nogurušam, bēdīgam un pat dusmīgam. Labāk bērnu aizsūtīt uz bērnistabu, “paņemt starpbrīdi” sev, nekā pēdējiem spēkiem “taisīt laimīgu seju” un beigās tomēr “norauties savās emocijās”.
Pārfrāzējot: “Man bija grūta diena un nepieciešama atpūta. Vai vari klusiņām paspēlēties savā istabā? Bet vēlāk mēs iedzersim kakao un palasīsim pasaku.”
Tu ko, kurls esi?
Sarkasms, atšķirībā no humora, kā audzināšanas veids ir ļoti bīstams. Pirmkārt, tādēļ, ka tas izjauc labās attiecības, rada nesaprašanās barjeru. Bērns var arī neizskatīties apvainojies, taču tas nenozīmē, ka šī piezīme viņu nav ietekmējusi.
