“Frau Merkele nav nemaz tik veca un kusla – iespējams, jūtas līdzvainīga pie Putina izraisītā kara,” Egila Līcīša feļetons 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vērojot notikumus Rietumu diplomātiskajos salonos, Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons esot izteicis priekšlikumu Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim veidot Eirosavienībai alternatīvu aliansi no civilizētām, demokrātiskām valstīm, kas vairs neuzticas Briselei, nevēlas maršēt lielās vācu tautas vadībā un uzskata Kremli par vistiešāko ienaidnieku. Runa ir par politisku, ekonomisku, militāru savienību, kurā (pagaidām) ietilptu Apvienotā Karaliste, Polija, Ukraina, Baltijas valstis.
Ja tā ir taisnība, tad mēs, nelielā valsts Dzintarjūras krastā, esam saņēmuši pagodinošu piedāvājumu no mistera Džonsona, un jācer, starp Londonu un Rīgu jau sākusies intensīva domu apmaiņa, kurā mūsu puse par iespēju iestāties dibināmajā aliansē, diplomātiski izsakoties, parāda “viegli apslāpētu entuziasmu”.
Protams, ka šāda domubiedru organizācija būs elementārāk kopjama nekā eirokrātu pūznis Briselē, un šo rindu autors sekos kā detektīvs, lai mūsu vadošie ārlietnieki Rihards Kols un Edgars Rinkēvičs nav guļavas un tur britu premjera priekšlikumu par tīru zeltu.
Nedrīkstam palikt pasīvi apstākļos, kad Krievija vardarbīgā, brutālā agresijā ar dzelzs papēdi sašķaida Ukrainas zemi, un, kas zin, kad nāks denacificēt un likvidēt arī Latvijas neatkarību, paplašinot “krievu pasauli” – deportēt latviešus uz Sibīriju.
Jau iepriekš no droša attāluma Parīzē, Romā, Berlīnē izteiktās politkorektas līdzjūtības frāzes ukraiņu tautai varonīgajā cīņā stipri disonēja ar bažām par nākotni un kvēlo atbalstu mazo kaimiņvalstu galvaspilsētās Austrumeiropā.
Mūs kaitināja pazemīgo “lielo līderu” mūžīgā telefonēšana ar zvaniņu kaklā – dzinn, dzinn, Vladimir Vladimirovič, te atkal jūsu Rietumu partneri: varžu kājiņu baudītājs vai skābu kāpostu ēdājs. Ko var pazemīgi runāt stundām ilgi ar slepkavniecisku miesnieku, klausīties Putina ellišķīgā baurēšanā paralēli ar saltiem meliem.
Pēc tam kad nākušas gaismā citas šmucīgas lietas, nudien vērts padomāt, vai nav jāpārstartē attiecības ar zili zvaigžņoto Eiropas Savienību. Mesjē Makrons ieteicis Zelenskim norēķināties ar teritorijām, lai Putins “nezaudētu seju”, savukārt herr Šolcs, pēc temperamenta lēnais divplāksnis, pēc attieksmes pret dzīvi – relaksētais sociķu mīkstmiesis, pēc ieņemamā amata – “aizvainotā aknu desa” vācu kanclers, visiem spēkiem vilcina bruņojuma piegādi cīnītājiem pret okupantiem.
Tiesa gan, vācu ieroču slava ir paputējusi. Tanki un bruņu mašīnas pa lielai daļai ir no kartona, bet no dzelzs ražotā kaujas tehnika – aprūsējusi, un bundesvēra karavīri ar panākumiem startē vīriešu mākslas vingrošanas čempionātos. Nav pierādījumu nopietniem Vācijas nolūkiem Ukrainas atbalstam. Ja ievērojāt, no starptautiskās arēnas pazudusi frau Merkele, kura nesniedz nedz politisko norišu komentārus, ne vērtējumus. Bet bijusī vācu kanclere nav nemaz tik veca un kusla – iespējams, jūtas līdzvainīga pie Putina izraisītā kara.
Stāvoklis mainās, Eiropā ievērojami augusi austrumeiropiešu ietekme, bet labā atmiņā “veco dalībvalstu” nevienlīdzīgā attieksme pret jaunajām un vīzdegunīgā Lielvācijas (bloķējoties ar Franciju) vēlme par pasaules politiku runāt pāri mazo valstiņu galvām.
Tagad aizbildnieciskā tonī franču prezidents, vācu kanclers apgalvo, ka Ukrainas iestāšanās Eirosavienībā aizņemšot gadu desmitus. Ko tālumnieki višivankās, haki krāsojuma kreklos, nobristos zābakos darīs starp cilvēkiem šlipsēs, viksētās laķenēs, glaunos “Hugo Boss” uzvalkos. Skaidrs, kāpēc negrib – 40 miljonu Ukraina būtu ar lielu īpatsvaru Eiroparlamenta deputātu korpusā, ar savu kara rūdījumu līdzētu iegūt Austrumeiropai līdzvērtīgu lomu ES ilgdzīvotājiem.
Latvija kopš iestāšanās Eirosavienībā meklējusi, kam pieslieties, ar ko turēties kopā. Iztirzājot aktualitātes, gadu no gada atbilde mainījās. Citreiz likās, vairāk pa ceļam ar ziemeļvalstīm, pēc tam domājām, ka varētu sapasēt ar Višegradas bloku, un bija politiski darbinieki, kuri pastāvīgi uzskatīja, ka valstī jāveicina kooperācija ar labo kaimiņu austrumos aiz Zilupes. Jā, nu “Normandijas formātos” mūs piedalīties nelūdza un negaidīja.
Tagad Džonsona uzaicinājums reformām ir īstā laikā – domāts visiem tiem, kas meklē vienā virzienā domājošu, brīvu valstu savienību un drošāku piestātni pret nacionālu apdraudējumu. Atgādināsim, kam mūsu vectēvi bija sabiedrotie no 1945. gada, kad latvieši mežu bunkuros klausījās tālu Londonas radio un gaidīja atnākam angļus, amerikāņus kā atbrīvotājus no otrreizējas okupācijas valgiem. Toreiz viņi neieradās, šodien varam būt droši – labais būs stiprāks un uzvarēs slikto.
