Franks Gordons: Trijotne – Brīvības piemineklis, Okupācijas muzejs, Gaismas pils 67
Biju liecinieks – uz tēva pleciem – Brīvības pieminekļa atklāšanai 1935. gada 18. novembrī. Biju viens no pirmajiem, kas atsaucās uz Paula Lazdas aicinājumu atbalstīt Okupācijas muzeja ideju, un no 2000. līdz 2008. gadam biju aktīvs Okupācijas muzeja biedrības loceklis, piedaloties esošās un iecerētās ekspozīcijas izveidē. Kad tālaika kultūras ministre Helēna Demakova steidzināja Gaismas pils projekta īstenošanu, manī šoku izraisīja nelabvēļu murmuļošana, ka labāk būtu būvējuši tik un tik dzīvokļu pensionāriem.
Piedodiet par šo ievadu, bet šīs rindiņas pamato manu pārliecību, ka vienīgā iespējamā Rīgas vēsturiskā ass ir trase, kas iekļauj trijotni: Brīvības piemineklis – Okupācijas muzejs (Strēlnieku laukumā un nekur citur) – Gaismas pils!
Tas, ka Brīvības piemineklis netika nojaukts, bija Veras Muhinas nopelns, jo Rīgā dzimusī tēlniece, kas radīja strādnieka un kolhoznieces statuju PSRS paviljonam 1937. gada Parīzes vispasaules izstādei, bija, var teikt, neaizskarama. Atceros, ka ceļvežos par Rīgu, kas bija paredzēti ārzemniekiem, Brīvības piemineklis pat netika pieminēts!
No šī pirmskara Latvijas brīvvalsts simbola taisna līnija ved uz Strēlnieku laukumu, kur “tā melnā kaste” Okupācijas muzejam bija, ir un paliek īstā vieta – Daugavmalā, kur var pulcēties ļaužu masas, ar skatu uz likteņupes otru krastu, uz Gaismas pili – atjaunotās Latvijas Republikas lepnumu. Līdzās – trīs granītā iemūžinātie strēlnieki, un būtu pēdējais laiks viņu cepures greznot ar trejādām kokardēm – veco krievu ovālu, sarkano piecstūru zvaigzni un Latvijas saulīti. Un ļoti žēl, ka kaut kā iestidzis savdabīgais represēto piemiņas memoriāla projekts.
Okupācijas muzeja turpinājuma – Nākotnes nama – pretinieki iespītējušies, ierosinot muzeju pārnest uz Stūra namu. Šī ēka, pat tikai daži tās stāvi, ir vajadzīga, pat vēlama Okupācijas muzeja filiāle, taču nams atrodas pie trokšņaina ielu krustojuma, tā ir ne visai ērti pieejama un piebraucama vieta. Tos, kas nevēlas redzēt Okupācijas muzeju Daugavmalā, mudina ne jau bažas par vēsturisko Vecrīgas siluetu, bet vienīgi protests pret šo “acīs krītošo” un nemitīgo atgādinājumu, ka sveša vara vesela pusgadsimta laikā izrāva Latviju no neatkarīgo, Eiropas civilizācijai piederošo valstu saimes.
Aplūkojot mūsdienu Rīgas pieminekļos kaltos vaibstus, raugos uz Esplanādi: par 1965. gadā atklāto lielisko pieminekli Rainim jāpateicas – vēstures ironija – padomju varas pūlēm padarīt šo izcilo latvieti, eiropieti un humānistu par savējo, kaut gan viņš, būdams sociāldemokrāts, norobežojās no lieliniekiem. Turpat, Esplanādē, piemineklis Kalpakam atgādina par Brīvības cīņām, un ļoti gribētos tajā pašā laukumā ieraudzīt pieminekli Konstantīnam Čakstem un viņa līdzgaitniekiem Latvijas Centrālajā padomē – šo manu priekšlikumu necik sen atbalstīja toreizējais aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Bastejkalnā, iepretim Ārlietu ministrijai, piemineklis Kārlim Ulmanim liek aizdomāties par šo traģisko figūru, kas stāvēja pie Latvijas brīvvalsts šūpuļa un kam nebija iespējams novērst tās okupāciju.
Tagadējos ceļvežos Zinātņu akadēmijas ēka tiek ieteikta apskatei kā staļinisma arhitektūras paraugs. Patiešām, šī celtne, kas bija iecerēta kā “Kolhoznieku nams” (!), ir ne mazāk interesanta ārzemniekiem kā daudzinātais jūgendstils Alberta ielā. Un “Pārdaugavas monstrs”? Krievijas vēstniecība to pasargā no “laikazoba”, bet skaidrojoša plāksne latviešu, krievu un angļu valodā gan būtu vēlama…
Atjaunotais Rātsnams, Rolanda statuja un Melngalvju nams ir visumā veiksmīgi īstenotas pēcpadomju gadu ieceres, kaut gan pēdējam piemīt zināma butaforijas nokrāsa. Ko vēl vajag, lai Vecrīgai paliek gadsimtu aura? Te vēl un vēlreiz jāuzsver: tur jābūt Okupācijas muzejam ar Nākotnes namu. Un lai šis piebūves baltais segums ir no šāda vai citāda materiāla – Birkerta iecere jāīsteno.
Virsrakstā pieminētā trijotne patiešām ir Latvijas vēstures ass. Tās vidējam posmam – Okupācijas muzejam ar Nākotnes namu – jābūt gatavam uzņemt apmeklētājus valsts simtgades jubilejā.
Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”
