Franks Gordons: Sakautās “PCTVL” dūži attaisno Molotova–Ribentropa paktu 0
Demokrātiskā valstī reizēm gadās, ka radikāla partija, parlamentā cietusi sakāvi, pārgrupējas un pasludina sevi par “ārpusparlamenta opozīciju”. Skan taču iespaidīgi!
Un te nu portāls www.rus.delfi.lv devis partijai ”PCTVL”, kas nu jau otru reizi nav iekļuvusi Saeimā, iespēju publicēt plašu pārskatu par konferenci, ko “ārpusparlamenta opozīcija” sarīkojusi 22. augustā – Molotova–Ribentropa pakta 74. gadskārtas priekšvakarā. Konferences temats: “1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un PSRS – patiesība un spekulācija”.
Pats šis nosaukums atklāj pasākuma mērķi – attaisnot noziedzīgo paktu starp abiem totalitārajiem režīmiem. Portāls rus.delfi.lv paziņo “mūsu lasītājiem”, ka konferencē piedalījās “PCTVL” pārstāvji, “kā arī vēsturnieki, kas neatbalsta 1939. gada notikumu oficiālo Latvijas versiju”.
Virziens skaidrs. Izlasījis šo atreferējumu, sapratu, ka konferences dalībnieki būtībā atgremo Maskavā 1948. gadā izdoto brošūru “Falsifikatori istoriji” (“Vēstures viltotāji”).
Konferenci atklāja LPSR nopelniem bagātais pedagogs un “PCTVL” līdzpriekšsēdis Jakovs Pliners, kurš allaž rūpējas, kā pats saka, “par mūsu krievu bērniem”. Noslēgt šo paktu ar Lielvāciju, uzskata Pliners, “prasīja PSRS intereses”. Tas bijis “nepieciešams un neizbēgams”. Padomju Savienībai, teica Pliners, “nebija viegli izšķirties par līgumu ar hitlerisko Vāciju. Eiropā jau plosījās karš”. Bet tie taču ir salti meli! Molotova–Ribentropa pakts tika parakstīts 1939. g. 23. augustā, un tieši šis līgums ļāva Hitleram sākt karu 1. septembrī, zinot, ka Padomju Savienība ne tikai necels iebildumus, bet savukārt uzbruks Polijai no muguras…
Skandalozs ir Plinera apgalvojums, ka slepenā protokola oriģināls “tā arī nav atrasts”. Nelaiķis Mavriks Vulfsons īpaši devās uz Vāciju, lai turienes Valsts arhīvā iepazītos ar šā protokola oficiālo norakstu, kas tika atrasts drīz pēc kara beigām un ir Lielvācijas ārlietu resora dokuments. Vulfsons turpat intervēja Lielvācijas diplomātijas veterānu Hansu fon Hervartu, kurš bija klāt, kad Ribentrops un Molotovs šo protokolu parakstīja.
Plinera pārinieks Valērijs Buhvalovs uzskata, ka šis pakts un protokoli “kļuva par melīgu (! ) sensāciju pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, kad tika izvērsta padomju pagātnes diskreditācijas kampaņa”.
Vēsturnieks Viktors Guščins, kurš specializējies latviskuma pulgāšanā, teica, ka Molotova–Ribentropa pakts tiek apzināti “demonizēts” politisku apsvērumu dēļ. Viņaprāt, rietumnieku un trimdinieku priekšstats par “1940. gada pārmaiņām (!) Baltijā” esot “pretrunā ar vēsturiskiem faktiem un starptautiskajām tiesībām, kas bija spēkā starpkaru periodā”.
Vladimirs Buzajevs (no tās pašas “PCTVL”) raksturoja Molotova–Ribentropa paktu kā “izcilu Krievijas (!) diplomātijas sasniegumu”. Buzajevs cildināja Molotovu un pretstatīja tam Jeļcina iecelto Krievijas ārlietu ministru Kozirevu, kurš bijis kā “ielasmeita”.
Nākamais runātājs bija vēsturnieks Aleksandrs Malnačs, kurš piekrītoši citēja zvērināto Baltijas nīdēju Natāliju Naročņicku, kurasprāt, Molotova–Ribentropa pakts “mainījis kara grafiku, liedzot anglosakšiem ienākt Austrumeiropā gan kara sākumā, gan pēc uzvaras”.
Sasodītie anglosakši, sasodītie Rietumi! Viss skaidrs.
