Franks Gordons: Raksts ar intriģējošu nosaukumu “Čērčila ciniskā salvete” 3
Naktī no 15. uz 16. jūniju Kremlī tika dota atļauja publicēt krievu valodā milzīgu prezidenta Vladimira Putina rakstu, kas angļu valodā publicēts amerikāņu žurnālā “The National Interest” un kā izlasīšana prasa kādu stundu.
Šis milzu raksts faktiski ir žultaina atbilde uz 2019. gada 19. septembrī pieņemto Eiropas Parlamenta deklarāciju, kas abiem totalitārajiem režīmiem uzliek atbildību par Otrā pasaules kara izraisīšanu.
Deklarācija satracinājusi Putinu līdz baltkvēlei, un viņš uzticējis šo nebeidzamo vārdu plūdumu konservatīvam amerikāņu žurnālam.
Putins attaisno gan Molotova–Ribentropa paktu, gan tā slepenos protokolus, bet mūsu lasītajiem īpaši interesanta ir šī rindkopa – vaļsirdības un reizē liekulības rekords:
“1939. gada rudenī (!), atrisinot savus militāri stratēģiskos un aizsardzības uzdevumus, Padomju Savienība uzsāka Lietuvas, Latvijas, Igaunijas inkorporācijas procesu. Viņu iestāšanās Padomju Savienībā tika realizēta uz līguma pamata, ar vēlēto (!) varas orgānu piekrišanu, atbilstot starptautisko tiesību normām.”
Tādas sekas bija darījumam, ko Staļins 1939. gada 23. augustā noslēdza ar Hitleru.
Un tagad pāriesim uz citu, krietni īsāku rakstu, kas parādījies interneta portālā “zavtra.ru” un kā autors ir Jurijs Nersesovs, kas grāmatās attaisnojis čečenu un Krimas tatāru deportāciju 1944. gadā.
Nersesovs šajā rakstā ciniski un lietišķīgi novērtē gan Staļina un Hitlera 1939. gada darījumu, gan to darījumu, ko Staļins 1945. gada Jaltas konferencē noslēdza ar Franklinu Rūzveltu un Vinstonu Čērčilu – sabiedroto rietumvalstu vadītājiem.
Molotova-Ribentropa pakts Nersesova ieskatā ir pilnīgi normāls darījums – ietekmes sfēru sadalīšana, un Staļins, piemēram, pievācot Baltijas valstis, vienkārši sekmējis atgriešanos Krievijas impērijas robežās.
Rakstam likts intriģējošs nosaukums – “Čērčila ciniskā salvete”.
Kā mēs redzēsim, runa ir par patiešām cinisku darījumu, kas noticis Jaltā, sadalot “ietekmes sfēras”: Rietumu sabiedrotie faktiski “pārdeva” Staļinam Eiropu līdz Elbas upei.
Kādā no Jaltas konferences sēdēm, kad tika spriests par Balkāniem, Čērčils paņēma salveti un uzšņāpa šādu, teiksim, ierosinājumu: “Rumānija – Krievijai 90%, sabiedrotajiem 10%, Grieķija – sabiedrotajiem 90%, Krievijai 10%, Dienvidslāvija – 50/50%, Ungārija – 50/50%, Bulgārija – Krievijai 75%, sabiedrotajiem 25%.”
Čērčils pasniedza salveti Staļinam, kurš piekrītoši ar zilu zīmuli uzšņāpa virsū “putniņu” un, kad Čērčils ierunājās, vai nevajadzētu saplēst šo salveti, Staļins teica: “Labāk saglabā to sev.”
Šī salvete joprojām glabājas Čērčila arhīvā un kā laikmeta liecība iegājusi vēsturē.
Tas pats Vinstons Čērčils 1946. gadā savā “Fultonas runā” drūmi konstatēja: “No Ščecinas līdz Triestei – pār Eiropu nolaists dzelzs priekškars.”
Staļins bija panācis savu – ar uzviju.
