Franks Gordons: Patlaban Ķīnā uzradušies īsti marksisti – studenti, kas dodas uz rūpnīcām… 0
Kur tie laiki… Grāmatas “Gulaga arhipelāgs” autors Aleksandrs Solžeņicins 1974. gadā savā “Vēstulē Padomju Savienības vadoņiem” rakstīja: “Nu jau 15 gadus starp jums un Ķīnas vadoņiem notiek strīds par to, kurš labāk saprot, izprot un turpina pogresīvās mācības (marksisma-ļeņinisma. – F.G.) tēvus. (..) Un 60 miljoni tautiešu liks sevi nogalināt par to, ka tieši Ļeņina sējuma 533. lappusē stāv rakstīta ilgotā taisnība, nevis 335. lappusē, kā apgalvo mūsu pretinieks.”
Jā, tā izpaudās ilgstošā PSRS un Ķīnas pretstāve. Himalaju karaļvalstī Nepālā maoistu grupējums gandrīz būtu sagrābis varu, un Peru, Andu pakājē, “Mirdzošās takas” maoistu kaujinieki tricināja valsts pamatus. Simtiem miljonu ķīniešu tērpās zilās “Mao jakās” un zubrīja priekšsēža Mao “mazo sarkano grāmatiņu” ar “Lielā stūrmaņa” banālajām prātulām. “Lielā lēciena” un “kultūras revolūcijas” rezultātā masveida bads “pārojās” ar inteliģences genocīdu.
Pekinas galvenajā laukumā virs galvenajiem vārtiem joprojām uz tautu raugās milzīgs Mao portrets, un šī gada 1. oktobrī komunistiskās Ķīnas 70. gadskārta tiks svinēta tik grandiozi, ka nobālēs aiz skaudības Putins ar savām Sarkanā laukuma parādēm.
Tagad Ķīnā sirpja un āmura emblēma ir butaforiska. Mūsdienās tiek godā celts seno ķeizaru dinastiju spožums, un pasaulei tiek atgādināts, ka Ķīnas nosaukums tradicionāli ir “Zemdebesu dižvalsts” (viss plašums zem debesīm ir mūsu) un “Vidus valsts” (pasaules centrā, pašā viducī).
Ķīnas komunistiskā partija faktiski ir daudzstāvu ierēdniecības piramīda, kuras virsotnē atrodas un valda prezidents Sjī. Viņa sludinātais “sociālisms ar ķīnisku seju” nozīmē pirmām kārtām stabilitāti un harmoniju, kas atbilst senā filozofa Konfūcija mācībai.
Stabilitāte, disciplīna, pakļaušanās autoritātei – tā nav nejaušība, ka 2011. gada janvārī Pekinā, tai pašā galvenajā laukumā, tika uzslieta iespaidīga Konfūcija statuja. Un tagad daudzās pasaules valstīs darbojas Konfūcija institūti, kur māca ķīniešu valodu un popularizē Ķīnas varenību. Tā ar savām investīcijām, ar savu kapitālu iespiežas arvien dziļāk ne tikai Eirāzijā, bet arī Āfrikā un Latīņamerikā. Pēdējos 40 gados Ķīnā veidojusies daudzskaitlīga vidusšķira – vairāki simti miljoni, tas ir milzīgs patēriņa tirgus ar fenomenālu pirktspēju.
Sjī režīms ir visai drūms. Cenzūra plosās gan medijos, gan tīmeklī. Un pasaulē sašutumu izraisa varas represijas pret Ķīnas ziemeļrietumu novada – Sinczjaņas – pamatiedzīvotājiem: islāmticīgajiem un turkvalodīgajiem uiguriem.
Pasaules kartēs, kas izdotas Ķīnā, šī valsts kā apaļīgs milzis staro pašā kartes centrā, kamēr Eiropa žmiedzas ziemeļrietumu malā gandrīz vai kautrīgi. Vēriens ir varens: aprīlī Pekinā notika Zīda ceļa otrais samits, kurā piedalījās 150 valstu pārstāvji, tostarp 37 valstu un valdību vadītāji. Par šo globālo Ķīnas projektu jau daudz rakstīts. Tiek īstenots “Ķīnas sapnis” – būt varenai, spēcīgai, plaukstošai valstij, kas iedvesmo respektu – Konfūcija garā.
Un kas tagad, Putinam valdot, ir “Krievijas sapnis”? Uz šo jautājumu atbild Krievijas Klusā okeāna flotes pavēlnieks admirālis Sergejs Avakjans: “Krievijas sapnī galvenais ir taisnīgums, kristīgas pasaules izveide. Mūsu valsts virsuzdevums – cīņa ar pasaules mošķiem, ar pasaules sātanismu, kas tagad uzbrūk visām cilvēces vērtībām – kristīgām, dievišķām. Esam pēdējais balsts. Neteiksim, ka tā ir Trešā Roma, bet tomēr pēdējais taisnības, svētuma un normālas cilvēciskas sabiedrības balsts. Un tādēļ ir vērts iet no jūras uz jūru, līdz pašai malai.”
Tātad no jūras līdz jūrai – pret sātanismu. Skaidrs?