Franks Gordons: Neveiksmīgais karš Afganistānā 0
Šogad 15. februārī apritēja 30 gadi, kopš padomju karaspēks atstāja Afganistānu, pareizāk, bija spiests izvākties no tās. Līdz ar to beidzās brutālais un iznākumā neveiksmīgais karš, kas sākās 1979. gada 25. decembrī un ko izraisīja Leonīds Brežņevs. PSRS vadītājs bija iedomājies, ka ar militāru spēku iespējams “pievākt” šo zemi un pārvērst to par Kremlim paklausīgu satelītvalsti, līdzīgu kaut vai Mongolijai.
Afganistānā bija iebrukusi padomju 40.armija – pāri par 100 tūkstošiem vīru, un desmit gadu gaitā tur nācās karot 620 tūkstošiem.
Oficiālais iebrucēju nosaukums bija “ierobežots (!) padomju karaspēka kontingents”, un šajā karā kritušo padomju karavīru skaits sasniedza 15 tūkstošus, kuru starpā bija ne mazums iesaukto latviešu zēnu.
Padomju tanki, bumbvedēji, helikopteri un nežēlīgās “specvienības” tā arī netika galā ar 250 tūkstošiem islāmticīgo kaujinieku – “modžahedu”, kuru vienīgais iedarbīgais ierocis bija no pleca izšaujamās pretgaisa raķetes “Stinger”, ko piegādāja ASV.
Padomju iebrukums Afganistānā izraisīja, var teikt, globālu sašutumu.
ASV un vairākas citas valstis boikotēja 1980. gada olimpiskās spēles Maskavā, un PSRS atbildēja, boikotējot 1984. gada olimpiskās spēles Losandželosā.
Pirms 30 gadiem, kad pēdējie padomju tanki pa “Draudzības (!) tiltu” pie Termezas “atgriezās mājās”, pirmais un pēdējais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs raksturoja šo Kremļa avantūru ka “liktenīgu kļūdu”, un daudzi tautas deputātu kongresa delegāti, tostarp akadēmiķis Andrejs Saharovs, šajā sakarā runāja par “kauna traipu”.
Bet tagad, atzīmējot šīs PSRS neveiksmes 30. gadskārtu, Krievijas Federācijas “nacionālais līderis” Vladimirs Putins attaisno šo impērisko avantūru, apgalvojot, ka toreiz esot bijis vajadzīgs “atvairīt reālas briesmas”, kas draudējušas PSRS Vidusāzijas republikām, un cildina kara veterānus, kas uzskatāmi par īstiem varoņiem, kuri pašaizliedzīgi kalpojuši tēvzemei.
Zināmā mērā “izpļāpājies” pareizticīgais staļinists Aleksandrs Prohanovs portālā “zavtra.ru”, salīdzinot šo PSRS karagājienu “savā diženumā” ar cariskās Krievijas ģenerāli Skobeļevu, kurš 19. gadsimta nogalē bija ieņēmis Buhāru.
Tātad tagad kā toreiz mērķis bija paplašināt impēriju…
Vērts pieminēt, ka Rīgas krievu avīzes “Segodņa” korespondents Maskavā Dmitrijs Marts intervējis “Krievijas vistautas apvienības” priekšsēdi Sergeju Baburinu, kurš pazīstams kā lielkrievu “nacionālfašists”. Baburins, kurš savulaik arī karoja Afganistānā, pildot savu “internacionālo (!) pienākumu”, tagad apgalvo: “Mēs uzvarējām Afganistānā.” Tā esot bijusi “sekmīga mieru rosinoša operācija”. Pie reizes Baburins nolādēja “Jeļcina valdību”, kas esot nodevusi nācijas intereses.
Prātojot par Afganistānas likteņgaitām 150 gadu garumā, neviļus kļūsti fatālists: 19. gadsimta nogalē Britu impērija nespēja tikt galā ar spītīgajām afgāņu ciltīm, aplūkojamā desmit gadu karā PSRS šai zemē “aplauza zobus”, un nu jau 15 gadus NATO spēki, kuru sastāvā ir arī Latvijas karavīri, netiek galā ar “Taliban” kaujiniekiem.
Noslēgumā gribētos pievērst uzmanību nelielai grāmatiņai “Toreiz Afganistānā” (Rīga, 1993. g.), kuras autors ir Atis Lejiņš, kurš piedalījās afgāņu kaujinieku cīņā pret padomju karaspēku. Līdzās brīnišķīgajam Ulda Bērziņa priekšvārdam īpaši interesants ir dialogs starp Ati Lejiņu un Daini Turlo, kurš kā štāba pulkvedis Kabulā piedalījies šajā karā, var teikt, pretējā pusē, un 1993. gadā bija Latvijas Republikas aizsardzības spēku komandieris.
Viela dziļām pārdomām.
