Franks Gordons: Mostas “slēpti ārzemju aģenti” 0
Par bailēm, kas pārņēmušas impēriskos lielkrievu šovinistus, redzot, kā aug tautas neapmierinātība samilzušo sociālo problēmu dēļ, spilgti liecina garš raksts, kas parādījies “pareizticīgo staļinistu” portālā “zavtra.ru”.
Raksta autors ir Aleksandrs Ņikišins, kas kļuvis pazīstams – un demokrātu aprindās odiozs – kā “sazvērestību atmaskotājs”. Visai raksturīgs un, jāatzīst, histērisks ir pats viņa apcerējuma virsraksts: “”Gulētāji” pamodušies un prasa krievu asinis”. Ja jau kāds “prasa krievu asinis”, tad jātrin naži grautiņam… Tas, manuprāt, izriet no Ņikišina raksta tālāka izklāsta.
Ņikišins par “gulētajiem” dēvē Krievijā stipri savairojušas sabiedriskās, nevalstiskas bezpeļņas biedrības – tādu esot vairāki tūkstoši, kas saņem finansiālu palīdzību no ārzemēm un daļēji jau ierindotas “ārzemju aģentu” kategorijā, bet, sūdzas Ņikišins, joprojām darbojas.
Viņš uztraucas par to, ka šie “slēptie ienaidnieki” nu atmodušies un, raujoties vaiga sviedros, lai grautu, ārdītu, kaitētu Krievijai, krievu lietai, krievu tautai, “prasot krievu asinis”.
Vēl nesen šīm biedrībām bija grūti izvērsties, kamēr plauka “krievu pavasaris”, prieks par “Krima ir mūsu”, un “tika savākti agrāk zaudētie krievu cilvēki un krievu zemes”. Bet tagad, kad tautā aug nemiers sakarā ar pensiju reformu un dzīves līmeņa pazemināšanos, šis lielais ienaidnieku bars aktivizējies un nekaunīgi uzbrūk – vaimanā Ņikišins.
Globālo ienaidnieku dienestā musinot gan galēji labējie, gan galēji kreisie, geju aizstāvji, senslāvu dievību pielūdzēji – raibs pūlis, kas apzināti vai neapzināti kalpo ārzemju interesēm.
Un te Ņikišins pieskaras “ebreju jautājumam” (kādreiz tas bija “starptautiskais žīdisms”), ar kuru viņš burtiski apsēsts. No 3900 dažādu nozaru biedrībām, kas saņemot finansējumu no ārzemēm, autors rakstā īpaši izcēlis ebreju labdarības centru “Hesed” (“Žēlsirdība”) Saratovā pie Volgas.
Tas saņemot finansiālu atbalstu no Eirokomisijas, kas esot rusofobijas perēklis, un – uzmanību – no organizācijas, ko krieviski īsināti apzīmē ar vienu vārdu – “Džoint”. Runa ir par “American Jewish Joint Distribution Commitee, Inc.”, kas dibināta 1914. gadā un kopš tā laika sniedz palīdzību un atbalstu trūkumcietējiem, bada un dabas katastrofu piemeklētiem cilvēkiem, un ne tikai ebrejiem.
Ņikišins sīki un griezīgi uzskaita to ļaunumu, ko “Džoint” nodarījis Krievijai. Piemēram, pagājušā gadsimta 20. gados šīs biedrības filiāle “Agro–Džoint” finansiāli atbalstīja Ukrainas un Baltkrievijas ebreju miestu iedzīvotāju pārcelšanos uz Krimas ziemeļu rajoniem, lai viņi tur nodarbotos ar zemkopību kopsaimniecībās uz kooperācijas pamatiem. “Džoint” bijis, esot un būs pret Krieviju un krievu tautu vērto diversiju, provokāciju un graujošas darbības centrs.
Bet viņš apzināti noklusē kādu drausmīgu epizodi vēlīnā staļinisma norietā: 1953. gada 13. janvārī laikrakstā “Pravda” parādījās TASS paziņojums par “ārstiem kaitniekiem”, kuri esot tuvinājuši ievērojamu valsts un partijas darbinieku nāvi.
Viņi bijuši saistīti “ar starptautisko ebreju buržuāziski nacionālistisko organizāciju “Džoint”, ko radījis amerikāņu izlūkdienests”. Ja Staļins nebūtu “paguvis” nomirt tā paša gada 5. martā, ārsti tiktu pakārti Sarkanajā laukumā un sekotu PSRS ebreju masveida deportācija uz Sibīrijas austrumiem.
Ņikišins to noklusē. Bet “Džoint” kā galvenais bubulis viņa “brīdinošajā” apcerējumā – tas kaut ko nozīmē. Kaut ko nelabu.
