Franks Gordons: Latviskums un pasaules izpratne. Kas svarīgāks? 0
Rietumu pasaulē, kurai pieder arī Latvija, pašlaik dažādos līmeņos notiek ar pārspīlējumiem un aizspriedumiem pārbagāts strīds par to, kas svarīgāks un būtiskāks – savas unikālas etniskās identitātes apziņa vai “atvērtās pasaules”, var teikt, “citādības” izpratne.
Šis strīds atbalsojas ne tikai Eiropas Parlamentā, bet arī reizumis izpaužas vardarbībā. Taču, manuprāt, pastāv visiem pieņemams kopsaucējs, kuru visā savā jaunradē simbolizē Uldis Bērziņš.
Latviskums, var teikt, ir visā viņa patībā, viņa dzīslās. Savai dzimtajai, senajai, daudztūktošgadīgajai valodai viņš ir, nebaidos teikt, burvis. Ar saviem ģeniālajiem latviskojumiem viņš savu tautu iepazīstina ar citu tautu un citu laiku ticējumiem, prātniecību, īpatnībām, palīdz izprast mūsdienu pasauli, kurā savijas un cīniņā saduras tik daudzi un dažādi, kā tagad mēdz teikt, naratīvi.
Man priekšā ir astoņas dažāda apjoma grāmatas, kurās Uldis Bērziņš savai tautai dāvina izpratni par pasauli.
1. “Pulcētājs” (Kohelet) ir sacerējums, kas ietilpst jūdu svētajos rakstos jeb Vecaja Derībā, kā arī kristiešu Bībeles kanonā kā “Zālamana Sprediķotājs”. Tajā iekļautas filozofiskas atziņas ar manāmu fatālisma piegaršu, kas atbalsojas pasaules literatūrā. No senebreju valodas (kas kopumā saprotama mūsdienu izraēlietim) latviskojis Uldis Bērziņš.
2. “Ījabs” (Hiob). No tā paša jūdu un kristiešu kanona. Ļoti grūti tulkojams, grūti pa īstam izprotams mūsdienu pētniekam. Dziļi ūdeņi…
3. “Slavinājumi”. Tie taču ir tie paši “Dāvida psalmi” – kopskaitā 150, kas ietilpst Bībeles kristiešu kanonā, ko daudzi lasītāji pazīst no Dziesmu grāmatas, no citātiem mācītāju sprediķos. Plaši atbalsojas pasaules literatūrā.
4. Korāns. Ulda Bērziņa ilggadējo pūļu spožs rezultāts. Lasot un dzirdot visos medijos par islāmu un islāmismu, teroru un terorismu, spridzinātājiem pašnāvniekiem, mūsdienu cilvēks rietumzemēs apmulst. Lasot Korānu Ulda Bērziņa latviskojumā, lasītājs labāk izprot laikmetu un tuksnesīgo vidi, kurā dzimusi šī grāmata, kas svēta vairāk nekā pusotra miljarda cilvēku – no Bosnijas līdz Indonēzijai, no Marokas līdz Malaizijai. Klasiskā arābu valoda, no kuras Uldis Bērziņš Korānu latviskojis, ir ārkārtīgi bagāta un krāšņa.
5. “Teika par Igora karagaitu”. Knuta Skujenieka un Ulda Bērziņa atdzejojums. Tas ir austrumslāvu, konkrēti, senās Ruses varoņeps, kas liecina par šo vēsturiski nesen pareizticībā kristīto cilšu cīņām ar polovciem, pečeņegiem un citām Lielās Stepes kareivīgajām turciskās cilmes ciltīm. Mūsdienu krievu, ukraiņu, daļēji baltkrievu mantojums, “saknes”.
6. “Mana vectēva Korkuda grāmata”. No vecoguzu (turciskas cilmes) valodas tulkojis Uldis Bērziņš. Lasot šo varoņepu, varam gūt priekšstatu par to, kur sakņojas konflikts starp Azerbaidžānu un Armēniju, no kurienes nāk panturkisma ideoloģija, un kādas tradīcijas dārgas daudzajām turciskās cilmes tautām.
7. “Eddas dziesmas” – lielisks apdarē grezns izdevums. No senislandiešu valodas tulkojis Uldis Bērziņš. Šī grāmata lieti der zinātkāram lasītājam, jo tās ir saknes, no kurām radušies vikingi, kas siroja un kuģoja no senas Kursas līdz Ziemeļamerikas krastiem (krietni pirms piligrimiem, kas ieradās ar kuģi “Mayflower”). Vikings bija karadraudzes vadītājs Rūriks, kurš “dibinājis Krieviju”…
8. “Dziesma par manu Sidu” – to Uldis Bērziņš tulkojis no spāņu (senkastīliešu) valodas. Arī atbalsojas pasaulē, jo liecina par “rekonkistas” pirmsākumiem, kad kristiešu karotāji “sargāja Eiropu” no musulmaņiem, no Almoravidu dinastijas, kas valdīja pār Pireneju pussalu un kuras laikā Kordovā un citur plauka arābu kultūra.
Un, ja Uldis Bērziņš uz laiku nebūtu “izsists no ierindas”, viņš droši vien būtu devis latviešu lasītājam savu devīto grāmatu “Rūmī” – par prātnieku un dzejotāju Džalaledinu Rūmī (1207–1273), kurš rakstīja persu valodā un tiek cildināts ka islāma mērenā paveida – sufisma – mācības pamatlicēju. “Jaunā Gaitā” un citos medijos jau parādījās fragmenti no šī iecerētā Ulda Bērziņa diždarba.
Patiešām, latviskums un pasaules izpratne ir savienojami. Vai tas nav lieliski?
