Franks Gordons: Krievijā sagatavota “atbilde” Edvīna Šnores filmai 0
Pirms pieciem gadiem Edvīns Šnore ar savu dokumentālo filmu “The Soviet Story” (“Padomju stāsts”) patiešām uzskatāmi parādīja pasaulei abu totalitāro ideoloģiju – nacisma un komunisma, hitlerisma un staļinisma – radniecību it visos aspektos, un varam teikt, ka šī filma zināmā mērā sekmēja Eiropas Parlamenta lēmumu pasludināt 23. augustu (Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas datumu) par dienu, kad pieminam abu šo režīmu upurus.
Un nu tagad, kā izriet no portālā www.svpressa.ru publicētās intervijas, kāds Maksims Reva (38 gadus vecs, tēvs – kazaks, māte – vācbaltiete) nācis klajā ar dokumentālu filmu “Skritaja istorija Pribaltiki” (“Slēptā Baltijas vēsture”), kas esot “pienācīga atbilde” Edvīna Šnores filmai. Šo savu lolojumu Maksims Reva pirmoreiz izrādīja Pēterburgā ar aprēķinu, lai filmas pirmizrāde sakristu ar šajā pilsētā notiekošo G20 forumu. Var manīt, ka Revam vēsture ir kaujas lauks.
Viņa filma ilgst 45 minūtes, un tajā uzsvars likts, kā jau varēja paredzēt, uz “fašistu zvērībām” vācu–padomju kara gados, īpašu uzmanību veltot latviešu un igauņu policijas bataljoniem un “Waffen SS” divīzijām, kā arī pēdējos 20 gados Latvijā un Igaunijā praktizētajam “mīkstajam etnocīdam” (!), kurš izpaužoties, piemēram, “kad cilvēkus met ārā no valsts iestādēm nepietiekamo valsts valodas zināšanu dēļ”.
Viss skaidrs! Saprotams kļūst arī M. Revas žultainais niknums, kad uzzinām, ka viņš, dzīvodams Tallinā, piedalījies grautiņos, “aizstāvot” t. s. Bronzas kareivi, un dabūja par šo plosīšanos pasēdēt septiņus mēnešus Igaunijas cietumā. 2011. gadā Reva pārcēlās uz Krieviju un apmetās Pēterburgā, būdams Kremlī izperinātās organizācijas “Pasaule bez nacisma” padomes loceklis.
Vēsture ir kaujas lauks: to apliecina arī divi interesanti raksti, kas publicēti Telavivas krievvalodīgās avīzes “Vesti” pielikumā “Okna”. Rakstu autors Aleksandrs Goguns ir ukraiņu vēsturnieks, kurš sadarbojas ar holokausta pētniecības centru “Yad vashem” Jeruzalemē.
Rakstā “Lai iemīļotu Staļinu” Goguns, balstoties uz atslepenotiem padomju arhīvu materiāliem, min satriecošus faktus, kas rāda, ka Ukrainā padomju partizāni, kurus vadīja “leģendārie” Sidors Kovpaks un Pjotrs Veršigora, apzināti rīkoja “uzkrītošus” atentātus pret vācu virsniekiem, lai tādējādi izprovocētu asiņainas nacistisko okupantu “soda ekspedīcijas”, dedzinot sādžas un slepkavojot mierīgus iedzīvotājus, rēķinot par katru nošauto vācieti nošaujamus 10, 50, 100 “iedzimtos”. Kovpaka un Veršigoras velnišķīgais aprēķins bija tāds: izmisušie sādžinieki pārietu partizānu pusē un “iemīļotu Staļinu” kā glābiņa nesēju.
Savā otrajā rakstā Aleksandrs Goguns apraksta, kā Berlīnes muzeja “Karlshorst” ekspozīcija, kas veltīta vācu–padomju karam, pēdējos gados tika patvaļīgi mainīta saskaņā ar Maskavā, Minskā un diemžēl arī Ukrainā vērojamo Staļina tēla uzspodrināšanu. Vācijas valdība, kas šo muzeju pārrauga, šīs manipulācijas pieciešot.
Muzejs atrodas Austrumberlīnē, ēkā, kur 1945. gadā, naktī no 8. uz 9. maiju, tika parakstīts nacistiskās Lielvācijas kapitulācijas akts. No 1967. līdz 1994. gadam tas bija “Vācijas kapitulācijas muzejs”, bet pēc tam, Vācijā un Krievijā nostiprinoties objektīvai zinātniskai pieejai, nu jau “Vācijas–Krievijas muzeja” ekspozīcija tika, var teikt, tuvināta abpusēji skarbajai realitātei. Diemžēl, norāda Goguns, “sākumā Baltkrievijā, tad Krievijā un 2010. gadā arī Ukrainā pie varas nāca reakcija”, un “Karlshorstas” muzeja ekspozīcija vairs neatspoguļo padomju–vācu kara realitāti. Atkal parādās “Padomju Savienības Lielā Tēvijas kara” butaforiskais rēgs.
Vēl iekams apmeklētājs sasniedz muzeja stendus, viņu milzu burtiem sveic uzraksti: “Kapitulācija”, “Zaudējums”, “Prieks”, “Atbrīvošana”. Goguns pamatoti norāda, ka to, ko tūlīt pēc Vācijas kapitulācijas tās austrumu daļā “ieviesa” sarkanarmija un NKVD, nosaukt par brīvību nekādi nevar…
Putina Krievija, konstatē Goguns, panākusi, ka jaunajā ekspozīcijā “metas acīs” t. s. Georgija lentīte, kas mākslīgi padarīta par “uzvaras simbolu”. Tagad muzeja ekspozīcijā dominē nacistu režīma un SS, SD, Lielvācijas karaspēka briesmu darbi, taču pilnīgi noklusēti neskaitāmie fakti, kas liecina par padomju “atbrīvotāju” plosīšanos, laupīšanas un izvarošanas orģijām.
Parādīta konjaka pudele no kāda vācu virsnieka “kaujas devas”, bet ne vārda par to, kā sarkanarmiešus piedzirdīja ar daudzinātajiem “100 gramiem” vodkas dienā (kādu laiku bija 150 grami).
Apkopojot Aleksandrs Goguns sarkastiski piezīmē, ka patiešām ir runa par kapitulāciju: kapitulējusi demokrātiskā Vācija, kas pieļāvusi šādu vēstures viltošanu.
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)
