Franks Gordons: Eiropu vājina rupjā iejaukšanās no Kremļa saimnieka puses 0
Brīdī, kad top šīs rindiņas, mani sasniedz ziņa, ka “Jaunās Vienotības” līderi Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās būs Valdis Dombrovskis un Sandra Kalniete (kura tikusi minēta kā iespējama kandidāte uz Valsts prezidenta amatu).
Vēl ir laiks līdz maijam, kad jānotiek EP vēlēšanām, bet jau ir skaidrs, cik svarīgas šīs vēlēšanas ir apstākļos, kad Eiropas Savienība tik mērķtiecīgi tiek drupināta, un šīs graujošās darbības virzītājs ir Krievijas Federācijas “nacionālais līderis” Valdimirs Putins.
Latvijai “Eiropas aspektā” laimējies, ka pēc teju vai nebeidzamas taustīšanās valdības vadīšana tika uzticēta Krišjānim Kariņam no “Jaunās Vienotības”, kurš bija sekmīgi darbojies kā EP deputāts, līdzās Inesei Vaiderei dodot pretsparu Ždanokai un Mamikinam.
Un Valdis Dombrovskis, kurš bija veiksmīgākais no atjaunotās Latvijas premjeriem, teicami parādīja sevi Eiropas Komisijas viceprezidenta un ES komisāra amatā.
Manuprāt, Latvijai laimējies, ka tās ārpolitiku joprojām vada Edgars Rinkēvičs, kurš, var teikt, paliek uzticīgs Raiņa sauklim “Par brīvu Latviju brīvā Eiropā”, ignorējot arī pašmāju eiroskeptiķu kurnēšanu.
Izmantojot breksita šoku un 2015. gada “migrantu plūdus”, Eiropas Parlamentā tagad tiecas iekļūt zvērināti “Eiropas idejas” ienaidnieki, tādi kā Vācijas galēji labējās partijas AfD darboņi, kuri atklāti simpatizē Putinam. Līdzīgas partijas un apvienības diemžēl rosās arī citās ES dalībvalstīs.
Gaismas stariņš caur mākoņiem pavīd Stīvena Erlangera rakstā, ko 1. februārī publicēja laikraksts “The New York Times”. Līdz ar to, ka mokpilnais breksits arvien vairāk samudžinās, Eiropas Savienība šķiet pievilcīgāka, uzsver raksta autors. Vairākās valstīs vēlme izstāties no ES atslābinās.
Analītiķi atzīst, ka Eiropas Savienība, kura joprojām ir pasaules lielākais tirgus, atrodas labākā stāvoklī nekā no tās izkāpjošā Lielbritānija.
Pat tādi populisti kā Mateo Salvīni Itālijā, Viktors Orbāns Ungārijā, Jaroslavs Kačiņskis Polijā, raksta Erlangers, atmetuši vēlmi izstāties no eirozonas vai no Eiropas Savienības. Itālijai, Ungārijai, Polijai nāk par labu finansiālais atbalsts reģionu attīstībai, ko sniedz Brisele, t. i., Eiropas Savienība.
Un te nu vērts iepazīties ar uzsaukumu “Cīnīties par Eiropu – vai postītāji to iznīcinās”. Šo uzsaukumu parakstījuši Bernārs Anrī Levī (kurš Kijevā solidarizējās ar Maidanu tai ziemas naktī, vicinot Eiropas Savienības karogu), Anna Eplbauma – grāmatu “GULAG” un “Sarkanais bads” (par golodomoru) autore, Nobela literatūras prēmijas laureāti Svetlana Aleksijeviča un Orhans Pamuks (kuru pazīst un cienī Uldis Bērziņš) un vairāki citi domubiedri.
Viņi nav nekādi “sorosīti, izvirtuļi, kultūrmarksisti”, bet patiesas demokrātijas aizstāvji.
Uzsaukuma parakstītāji uzsver, ka Eiropai uzbrūk viltus pravieši, kurus apreibinājis naids. Eiropu pametuši abi dižie sabiedrotie, kuri iepriekšējā gadsimtā divreiz izglāba Eiropu no pašnāvības – viens aiz Lamanša, otrs aiz Atlantijas okeāna.
Eiropu vājina rupjā iejaukšanās no Kremļa saimnieka puses.
Uzsaukuma parakstītāji brīdina, ka maijā gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās draud gūt panākumus tie, kas sludina ksenofobiju un antisemītismu. Tiem, kam dārgs Roterdamas Erasma, Dantes un Gētes mantojums, jāpretojas šīm postīgajām tendencēm, teikts uzsaukumā.
Nevar noliegt šī uzsaukuma parakstītāju godaprātu, aizstāvot “Eiropas ideju”. Taču viņi, manuprāt, pārspīlē, noniecinot jēdzienus “nacionālisms” un “identitāte”. Kaut vai Latvijas piemērs rāda, ka uzticama Eiropas Savienības dalībvalsts kopj savu nacionālo pašapziņu un tautisko identitāti, ko spoži apliecina simtgades pasākumi, Dziesmu svētki, latviešu valodas tiesību aizstāvēšana ikdienā, atvairot “divkopienu koncepcijas” draudus.
