Franks Gordons: Biļetenā uzdots jautājums -“Kādas Latvijai izredzes?” 0
“Per aspera ad astra” – caur ērkšķiem uz zvaigznēm: tā ir Triju Zvaigžņu ordeņa devīze. Latvijas 100 gadu likteņgaitās ceļā uz zvaigznēm bijis ne mazums ērkšķu. Man te gribas pakavēties pie gandrīz vai izmisuma brīža, kad Latvijas diplomāti, kas paglābās no padomju okupantu dzelžaino ķetnu tvēriena, bija neziņā par nākotnes izredzēm.
Man priekšā ir biļetens, ko 1941. gada maija (ievērojiet datumu) izdevusi Latvijas sūtniecība Vašingtonā. Mašīnrakstā, pavairots ar rotaprintu, ar norādījumu: “Lasiet un dodiet tālāk.” Kā pagrīdes apstākļos. 1941. gada maijā Anglija, gan ar ASV atbalstu, bet tomēr vienatnē karoja pret Hitlera Lielvāciju, kura jau bija sagrābusi vai visu Eiropu – no Norvēģijas fjordiem līdz Akropolei, un Padomju Savienība kā uzticama sabiedrotā tai piegādāja degvielu, labību, mangāna rūdu…
Taisni tagad, Latvijas simtgadē, lasot šī biļetena nodzeltējušās lapas,
kļūst saprotams, cik grūts šis brīdis bija gan tautai Kremļa žņaugos, gan tās pārstāvjiem Vašingtonā, Londonā, Stokholmā.
Biļetena ievadā teikts: “Pēc mūsu dziļās pārliecības Latvju tauta un armija bij gatava turēties pret iebrucējiem, bet tas netika atļauts, jo Rīgas Ministru kabinets bij jau paspējis pieņemt bez ierunām visas lielinieku prasības, pat prasību atkāpties no saviem amatiem bez protestiem.”
Šai sakarā izteikti pārmetumi ārlietu ministram Vilhelmam Munteram, sabiedrisko lietu ministram Alfrēdam Bērziņam un cildināts ģenerālis Jānis Balodis, kuru prezidents Kārlis Ulmanis 1940. gada aprīlī bija atsvabinājis no amatiem: “Mūsu rīcībā ir ģenerāļa Baloža protesta raksts Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim, kas tiks publicēts nākamā biļetenā.”
Norādīts, ka Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš, sūtnis Vašingtonā Alfrēds Bīlmanis “vēl pirms (t. s. “tautas Saeimas”. – F. G.) vēlēšanām paziņoja, ka neatzīst izsludinātās viltus vēlēšanas un no šīm vēlēšanām izrietošos lēmumus un likumus. Tie solījās turpināt pārstāvēt Brīvo Latviju un cīnīties par Latvijas atbrīvošanu”.
Biļetenā uzdots jautājums: “Kādas Latvijai izredzes?” Vērts citēt sūtniecības atbildi, lai mēs apzinātos, cik biezā miglā tīts bija šis 1941. gada maijs,
kad Anglija cīnījās pret Lielvāciju vienatnē, kad Staļins vēl bija Hitlera sabiedrotais… un bija atlicis mēnesis līdz nacistu karagājienam “Barbarosa” pret PSRS, kas ne tikai Latvijas sūtņiem bija pārsteigums.
“Dažs labs domā, ko viņi tur noņemas velti (..) tā kā tā Latvija paliks lieliniekiem. Tie, kas tā domā, maldās tāpat kā tie, kas sagaida Latvijas atbrīvošanu ar vācu palīdzību. Ir jātic, ka pēc Hitlera sakaušanas atdzims, piemēram, Polija. Polijas tauta nekad nepiekritīs Polijas sadalīšanai un pieprasīs no Krievijas paņemtās teritorijas atpakaļ (..) Polijas valsts savas drošības labad nekad nevarētu piekrist, ka Lietuva un Latvija atrodas zem Krievijas (..) Bet angļi vēlas, lai Baltijas jūra būtu atkal brīva, kas notiks, kad Baltijas valstis atgūs atkal savu brīvību. Ja nu vairs nebūs Hitlera, ar kuru lielinieks sasaistījies, tad arī lielinieku stunda būs situsi un tiem, tā šķiet, neizbēgami būs jānoiet pagrīdē visā pasaulē,” teikts biļetenā.
Tā ir laikmeta liecība. Kādi ērkšķi, kādi maldi, kādas ilūzijas. Ja nu padomā, kā viss sāka attīstīties jau pēc mēneša un kā “lielinieki” atstāja Latviju tikai pēc pusgadsimta, tad šo sūtņu stāja tā brīža biezajā miglā pelna apbrīnu.
