Pa astoņiem gadiem iepazinis “vietējo dzīves stilu”, arī skolā daudz kas mainījies uz labo pusi, nosaka Bruno – telpas pārvērtušās līdz nepazīšanai, ar kolēģiem atrasta kopīga valoda. Vienīgi ceļš uz audzēkņu sirdīm joprojām ir līkumots. – Gribas palīdzēt augt, veidoties kā personībām, taču bieži vien grūti izprast, kur slēpjas problēma, jo viņi nav gatavi par to runāt. 0
Ja salīdzina ar skolēniem viņa dzimtajā zemē – tur jauniešiem ir vairāk līdzekļu, labāka izpratne par respektu un demokrātiju, taču arvien biežāk virsroku ņem nesaprašanās starp dažādu reliģiju pārstāvjiem. – Francūži prot sadzīvot ar visiem, bet afrikāņiem ar arābiem tas neizdodas, – domīgi nosaka Bruno. Skolotājiem Francijā neesot viegls darbs.
Jāņi un biezpiens
Latvijā Bruno pirmo reizi mūžā garšojis īstu biezpienu, dzēris bērzu sulas, iepazinis mūsu rupjmaizi. – Man tas viss patīk!
Tagad mērcēs viņš tik ierastā saldā krējuma vietā izmantojot skābo, kanapē maizītes gatavo arī no rupjmaizes, kūkās liek cidonijas, bet Melnais balzams izrādījies lielisks flambēšanai, kad karstam ēdienam pannā jāpievieno alkohols. Vēl Bruno paslavē Latvijas vistas un cūkgaļu, sēnes un ogas, uh, tas varētu būt garš saraksts…
Vairs netrūkst šeit ne kvalitatīvu produktu, ne prasmīgu pavāru, kas spēj izveidot arī ko jaunu, jūsu zemei raksturīgu, nosaka franču pavārs. Ļoti daudz kas pa šiem gadiem ir mainījies uz labo pusi. Nevienam Latvijas restorānam vēl nav Mišelina*** zvaigznes? Mārtiņa Rītiņa “Vincentam” viņš bez domāšanas dotu vismaz divas.
– Taču pats svarīgākais, ko esmu sapratis, – latvieši pratuši saglabāt savu kultūru, kas francūžiem, ja runājam par tradīcijām, nav izdevies.
Latvijā Bruno ir atklājis, kā jāsvin Jāņi, tiesa, pagaidām tikai teorētiski, taču viņš ļoti vēlētos tos izbaudīt arī klātienē.
