Franču opusi Garīgās mūzikas festivālā 0
Laikā, kad Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris nokļuvis Rēzeknē ar festivālu “LNSO vasarnīca”, ārzemju atskaņotājmākslinieku plejāde uzstājas Dzintaru koncertzālē, bet jauno sezonu jau uzsācis, piemēram, Ģertrūdes ielas teātris, Rīgā klausītājus sagaidījis Valsts akadēmiskā kora “Latvija” organizētais Starptautiskais Garīgās mūzikas festivāls.
Šogad tas notiek divdesmit otro reizi, lakoniskā formātā – tikai četras programmas –, un vienlaikus piedāvājis arī vairākus jauninājumus – 2019. gada 15. augustā Garīgās mūzikas festivālā skanēja gospeļi un džezs, jaundarbu koncertā 10. augustā Valtam Pūcem un Līgai Celmai-Kursietei pievienojās arī lietuviešu autors Vītauts Miškinis, bet noslēguma programmā Liepājā un Rīgā līdzās Imanta Kalniņa Sestajai simfonijai Latvijā pirmoreiz savā oriģinālajā veidolā tika atskaņots Morisa Diriflē Rekviēms.
Un arī 20. augusta koncerts Rīgas Domā noritēja franču mūzikas zīmē, ko vēl akcentēja Valsts akadēmiskā kora sadarbība ar viesdiriģentu Loiku Pjēru.
Turpat muzicēja arī igauņu ērģelniece Pireta Aidulo, un programma visai uzskatāmi parādīja gan Valsts akadēmiskā kora “Latvija”, viņu līdzgaitnieku un kopīgi izvēlēto opusu labākās radošās iezīmes, gan arī tos mākslinieciskos parametrus, kas raisa skeptiskas pārdomas, tostarp par Garīgās mūzikas festivāla vietu jau tā piesātinātajā Latvijas muzikālās dzīves kopainā.
Pirmkārt, koncerta nosaukums “Franču mūzikas dižgari”. Pēc manas saprašanas, dižgari ir Mesiāns un Bulēzs. Taču 20. augusta programmā nebija ne viena, ne otra – tiesa, Pjēru Bulēzu liturģiskā mūzika diez ko neinteresēja, bet Olivjē Mesiāns tieši šajā jomā radīja daudzas no 20. gadsimta skaņumākslas virsotnēm.
Tā vietā programmas veidotāji iepriekšminēto cildinošo apzīmējumu bija piešķīruši tikai baroka mūzikas speciālistiem zināmajam Gaspāram Korretam, 1962. gadā dzimušajam Tjerī Mašielam (nedaudz pārspīlēts gods neskaitāmu citu mūsdienu autoru vidū) un ērģelnieku redzeslokā pastāvīgi esošajiem Šarlam Marī Vidoram un Luijam Vjernam, kas citos žanros atstājuši nenozīmīgas pēdas.
No otras puses, koncerta pieteikumu var arī neuztvert pārāk kritiski, jo priekšnesumā tomēr būtiska vieta bija atvēlēta Fransisam Pulenkam, turpat pievēršoties arī Gabrielam Forē.
Tātad – divi meistari, kas piederīgi dažādām paaudzēm un estētikai. Un šādā salikumā Pulenka un Forē daiļrades pretstati izgaismojās sevišķi spilgti – ja daudzos gadījumos Pulenka darbu klausītājiem nāk palīgā viņa mūzikas asprātība, melodiskums un atraisītā emociju plūsma, tad “Litānijas melnajai Jaunavai” un “Dziedājumi svētajam Antonijam no Padujas”, gluži pretēji, prasīja iedziļināšanos un intelektuālu koncentrāciju.
Šajā koncertā tad jau drīzāk atskaņotāji bija darījuši ļoti daudz, lai klausītājiem atklātu iepriekšminēto opusu vērtību –
kora un ērģeļu dialogs “Litāniju” lasījumā vēstīja par vienlīdz kontrastainiem un piepildītiem tembriem, noskaņām, raksturiem, turpretī Loika Pjēra vadītā interpretācija Padujas Antonijam veltītajam ciklam – par muzikālās domas skaidrību un emocionālā izklāsta saliedējumu gan no diriģenta, gan no kora vīru grupas puses.
Salīdzinājumā ar Pulenka meistardarbu kompozicionāli un semantiski komplicēto rakursu atklāsmi abu Gabriela Forē partitūru – “Pēc sapņa” un “Isfahānas rozes” – romantiskā skaņuraksta atspoguļojums šķita kā atpūta, lai gan skaidrs, ka diriģentam un korim vienalga te bija jāiegulda nopietns darbs, lai atskaņojums pārliecinātu gan ar gaumes izjūtu, gan profesionālu slīpējumu.
Starp citu, šīs radošās kvalitātes piemita arī koncerta noslēgumā izdziedātajam Tjerī Mašiela opusam “Žēlsirdības Madonna” – un, lai arī nevarētu teikt, ka šis darbs, kas stilistiskā ziņā ir aptuveni viduspunktā starp Pulenku un Forē, ar kaut ko īpašu paliktu atmiņā, tas gan jāatzīst, ka komponists bija atradis ļoti prasmīgus un godprātīgus interpretus.
No patīkamiem pārsteigumiem vēl noteikti jāpiemin Luija Vjerna skaņdarbs “Vakara zvaigzne”,
kur autora individualizētais un viņa daiļrades kontekstā arī visnotaļ mūsdienīgais tēlu zīmējums bija guvis mērķtiecīgu un daudzkrāsainu īstenojumu ērģelnieces Piretas Aidulo sniegumā. Jūtami mazāk saistīja Vjerna gados vecākā laikabiedra Šarla Marī Vidora mesa – gluži konservatīvs darbs, kura majestātiskums regulāri vērtās diezgan arhaisks un statisks. Arī interpretācija nepalīdzēja – neizklausījās, ka no diriģenta nāktu kādi dzīvīgāki impulsi, turpretī ērģelnieces dalība kopējo temporitmu vēl vairāk vilka atpakaļ.
Sekoja piecas daļas no Gaspāra Korreta monumentālās “Mesas astotajā modā” ērģelēm solo – ja vērtē interpretācijas atbilstību franču baroka mākslai, tad jāteic, ka Piretas Aidulo veikumam pietrūka kolorīta un viegluma, ja aplūko pašu skaņdarbu, tad jāsecina, ka vēlākajos laikmetos to aizēnojušas oriģinālākas un izteiksmīgākas partitūras.
Rezumējot – 2019. gada Garīgās mūzikas festivālam bijuši gan spožāki, gan blāvāki brīži. Nenoliedzami, ka Valsts akadēmiskais koris “Latvija” ir sadarbojies arī ar izcilākiem mūziķiem nekā koncerta “Franču mūzikas dižgari” viesmākslinieki, kas tomēr nebūt neizslēdza adekvātus rezultātus atskaņotāju pieredzei un talantam.
Turpretī, runājot par repertuāru, būtu tikai priecīgs, ja nākamajos gados no arhīva izvilktu nevis Imanta Kalniņa Sesto simfoniju (par kuru, kā zināms, vēl sliktāka ir tikai Septītā), bet gan tādus sen nedzirdētus vai pat Latvijā nekad neatskaņotus opusus kā Paula Dambja oratorija “Naida un piedošanas balsis”, Jāņa Kalniņa “Svētlaimības simfonija” vai Gundara Pones Rekviēms.
