Juris Lorencs: Pāvests Francisks pārstās lavierēt? 5
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā jau pagājis vairāk nekā pusgads. Diemžēl šajā laikā atklājies vairāku starptautisko struktūru vājums un bezspēcība. Apvienoto Nāciju Organizācija tā arī nespēja novērst un apturēt karu. Atklāti sakot, tas gan nebija nekāds lielais pārsteigums.
Tad jau daudz lielāku vilšanos izraisīja cilvēktiesību organizācijas “Amnesty International” liekulība.
Nesen tā izpelnījās ievērību, publicējot tendenciozu ziņojumu par karadarbību Ukrainā un kritizējot Latviju par nevēlēšanos ielaist valstī nelegālos migrantus no Baltkrievijas.
Tiesībsargs Juris Jansons pat bija spiests rakstīt vēstuli “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja direktoram Nilam Muižniekam, kurā aicināja turpmāk izvairīties no “tendenciozu, nekorektu un pat apmelojošu paziņojumu publicēšanas”.
Tāpat daudziem cilvēkiem visā pasaulē un jo īpaši Ukrainā vilšanos izraisījusi Romas katoļu baznīcas pāvesta Franciska dīvainā neitralitāte Krievijas–Ukrainas karā.
Intervijās viņš aicina apzināties “drāmas kopējo ainu”, “ieraudzīt globālās sakarības” un atstāsta Kremļa propagandistu naratīvus par “NATO, kas rej pie Krievijas vārtiem”.
Sešos kara mēnešos pāvests tā arī nav atradis laiku, lai apmeklētu Ukrainu.
24. augustā pieņemšanas laikā Vatikānā Francisks pieminēja Maskavā sprādzienā nogalināto Darju Duginu, nodēvējot viņu par “nabaga meiteni” un “nevainīgu kara upuri”.
Reaģējot uz šiem vārdiem, Pasaules ukraiņu kongress izplatīja paziņojumu, kurā cita starpā teikts: “Šajā ukraiņu tautai grūtajā pārbaudījumu laikā mēs vēlreiz lūdzam Viņa Svētību skaidri un nepārprotami atbalstīt Ukrainu tās cīņā par brīvību un neatkarību.”
Darjas Duginas slepkavības lietā joprojām ir daudz jautājumu gan par šī terora akta motīviem, gan par pasūtītājiem un izpildītājiem.
Tomēr Dugina nav “nevainīgs kara upuris” tā vienkāršā iemesla dēļ, ka savos rakstos un publiskajās runās viņa uzstājās kā kara iedvesmotāja un kurinātāja. Tā nu iznāk, ka Dugina netieši vainīga pati savā nāvē. Vienīgi žēl, ka kopā ar citiem Kremļa propagandistiem viņa nenonāks uz apsūdzēto sola starptautiskā tribunālā, kas tiesās kara noziedzniekus.
Savukārt pāvesta attieksmi varētu raksturot kā nesmalkjūtību un iejūtības trūkumu. Arī kā nepateicību. Jo 20. gadsimtā tieši Ukrainas katoļi kā neviens cits cietuši tāpēc, ka palikuši uzticīgi Romai.
Pēc tam kad 1939. gada septembrī saskaņā ar Molotova–Ribentropa paktu Polijai piederošo tagadējās Rietumukrainas teritoriju okupēja Padomju Savienība, pret katoļu baznīcu sākās nežēlīgas represijas.
Īpaši smagi tās skāra grieķu-katoļu jeb uniātu baznīcu. Kara pirmajās dienās, sarkanajai armijai atkāpjoties, Rietumukrainā čekisti noslepkavoja, pēc pašiem pieticīgākajiem aprēķiniem, ap 30 000 cilvēku. Upuru vidū bija daudzi priesteri un baznīcas darbinieki.
Priesteri Jakimu Seņkivski čekas bendes dzīvu izvārīja milzīgā ūdens katlā Dragobičas cietumā 1941. gada 29. jūnijā, bet priesteri Zinoviju Kovaļčiku piesita krustā pie kameras sienas. Līdz pat 1989. gadam grieķu-katoļu baznīca bija spiesta darboties pagrīdē.
2001. gada jūnijā pāvests Jānis Pāvils II vizītes laikā Ukrainā pasludināja par svētajiem divdesmit piecus grieķu-katoļu baznīcas mocekļus. Šajās dienās daudzi mēģina iztēloties, kā uz notiekošo Ukrainā būtu reaģējis Jānis Pāvils II. Esmu pārliecināts, ka viņš būtu ieradies Ļvivā, Kijivā, Bučā un Irpiņā.
Teicis vārdus, kurus tik bieži mēdza atkārtot savas kalpošanas laikā: “Nebaidieties!” un “Esiet stipri!”.
1979. gada 10. jūnijā Krakovā divu miljonu liela cilvēku pūļa priekšā pāvests sacīja: “Esiet stipri, mani brāļi un māsas! Esiet stipri ar spēku, ko dod ticība!”
Nākamajā gadā Gdaņskā tika dibināta neatkarīgā arodbiedrība “Solidaritāte”. Kā vēlāk izrādījās, tas bija komunisma sistēmas bēru zvans, vismaz Eiropā noteikti. Ne velti Jānim Pāvilam II šodien ceļ pieminekļus.
Romas katoļu baznīca pretendē uz globālas, universālas un visaptverošas baznīcas statusu. Tieši to nozīmē latīņu valodas vārds “catholicus”.
Tomēr divus gadu tūkstošus, līdz pat 20. gadsimta beigām, tā pirmām kārtām bija tieši Eiropas baznīca. Pāvesti nāca no “vecā kontinenta”, viņiem bija personīga Eiropas vēstures pieredze. Jānis Pāvils II vācu okupācijas laikā iesaistījās poļu pagrīdes kustībā, viņa sekotājs Benedikts neilgu laiku paspēja dienēt Vācijas bruņotajos spēkos.
Iespējams, eiropieši šodien pārāk daudz gaida no Argentīnā dzimuša un auguša pāvesta, kurš uz pasauli cenšas raudzīties globāli un uztraucas par bada cietējiem musulmaņu valstī Somālijā. Varētu teikt, ka Francisks, pašam to neapzinoties, ir izkritis no Eiropas vēstures konteksta.
Tomēr labā ziņa ir tā, ka pāvests ir gatavs ieklausīties un mainīt savus uzskatus. 30. augustā Vatikāns izplatīja oficiālu paziņojumu, kurā lietas beidzot tiek nosauktas īstajos vārdos: “Attiecībā uz vērienīgo karu Ukrainā, ko ierosinājusi Krievijas Federācija, Svētā tēva pāvesta Franciska nostāja ir skaidra un nepārprotama, nosodot to kā morāli netaisnīgu, nepieņemamu, barbarisku, bezjēdzīgu, pretīgu un zaimojošu.”
Patiesi spēcīgi vārdi! Pāvests Francisks ir pārstājis lavierēt. Labāk vēlu nekā nekad.
