Franciskam divi gadi pāvesta amatā. Izteikumi, kas pārsteidza pasauli (+FOTO) 0
13. martā aprit divi gadi, kopš par Romas katoļu baznīcas galvu kļuva pāvests Francisks.
Tvīts “Habemus Papam Franciskum” (“Mums ir pāvests Francisks”) tika ātri vien izdzēsts, taču tā bija tikai pirmā zīme, ka šis pāvests būs patiešām atšķirīgs.
Savā darbības laikā pāvests pārsteidzis gan ar negaidīti liberāliem izteicieniem, gan brīvdomīgu rīcību, atsakoties no daudzām pāvesta amatam piedienošām ērtībām. Viņš ir pieskāries tādiem tematiem kā Kubas politika, klimata pārmaiņas, geju tiesības un Vatikāna intrigas.
No dažādiem preses izdevumiem esam apkopojuši dažādus pāvesta izteicienus – gan iedvesmojošus, gan kontroversiālus, – ar kuriem viņš šajos divos gados pārsteidzis pasauli.
Kaut gan cilvēka dzīve norit zemē, kad pilna ar ērkšķiem un nezālēm, tajā vienmēr atrodas vieta, kur labai sēklai uzdīgt. Tikai jātic Dievam.
Cilvēktiesības pārkāpj ne tikai terorisms, represijas un slepkavības, bet arī netaisnīgas ekonomiskas struktūras, kas rada milzīgu nevienlīdzību.
Senā zelta teļa pielūgšana radusi jaunu un bezsirdīgu veidolu naudas un ekonomijas kultā, kas ir bezsejains un kam trūkst jebkāda humāna mērķa.
Naudai ir jākalpo, nevis jāvalda.
Mazliet žēlsirdības padara pasauli mazāk aukstu un daudz taisnīgāku.
Mums visiem ir pienākums darīt labu.
Mūsdienās skandāls ir ziņas; tās ir ziņas, bet daudzie bērni, kam trūkst pārtikas, nav ziņas. Mēs nevaram būt mierīgi, kamēr tā ir.
Dzīve ir ceļojums. Kad mēs apstājamies, lietas nevirzās pareizi
No mana viedokļa, Dievs ir gaisma, kas izgaismo tumsu, kaut arī to neizklīdina, un dievišķā dzirkstele, kas mīt ikvienā no mums.
Tikumība nav apziņas sastāvdaļa; tas ir gaismas daudzums mūsu dvēselēs, nevis zināšanas vai saprāts.
Nedrīkst aizvainot citu ticību. Nedrīkst izsmiet citu ticību. Ir robežas. Katrai reliģijai ir sava pašcieņa.
Ir zaimošana teikt, ka drīkst nogalināt ticības vārdā.
Veselīgas ģimenes ir ļoti būtiskas sabiedrībai. Tās mums sniedz mierinājumu un cerību redzēt daudz lielu ģimeņu, kas uztver bērnus kā Dieva dāvanu. Tās zina, ka ikviens bērns ir svētība.
Lasot [stāstu] par pasaules radīšanu, mēs riskējam iztēloties Dievu kā brīnumdari, kurš ar brīnumnūjiņas palīdzību spēj visu paveikt. Taču tā nav. Viņš radīja cilvēciskas būtnes un ļāva tām attīstīties saskaņā ar iekšējiem likumiem, ko viņš katram devis, lai tie sasniegtu savu pilnību.
Līdz ar darba kultūru nepieciešama arī atpūtas, atalgojuma kultūra. Citādi izsakoties: cilvēkiem, kuri strādā, vajadzīgs laiks, kad atpūsties, pabūt ar ģimeni, izbaudīt vienatni, lasīt, klausīties mūziku, nodarboties ar sportu.
Ja kādam ir atbildes uz visiem jautājumiem, tas ir pierādījums, ka Dievs nav ar viņu. Tas nozīmē, ka viņš ir viltus pravietis, kas tikai izmanto reliģiju savā labā. Diži Dieva nozīmēti cilvēku vadoņi, kā Mozus, vienmēr atstājuši vietu šaubām. Ir jāatstāj vieta Kungam, nevis mūsu pārliecībām, mums jābūt pazemīgiem.
Es ticu Dievam; ne katoļu dievam, nav tāda katoļu dieva. Ir Dievs, un es ticu Jēzum Kristum, viņa iemiesojumam. Jēzus ir mans skolotājs un gans, bet Dievs, Tēvs, Abba, ir gaisma un Radītājs. Tā ir mana esība.
Man patīk, kad kāds saka: “Es nepiekrītu!” Tie ir patiesi palīgi. Neko nedod tas, ja kāds saka: “Ak, cik lieliski, izcili, brīnišķīgi!”
Man patīk tango, un es dejoju, kad biju jaunāks.
