Francijas zemniekiem bioloģiskā saimniekošana atmaksājas 0
Aptuveni 2% pārtikas, ko iegādājas Eiropas Savienības (ES) patērētāji, ir sertificēta kā bioloģiska, bet par bioloģiskām ES kopumā atzītas 200 000 saimniecību. Pieaugot patērētāju interesei par dabisku pārtiku, “Latvijas Avīze” izmantoja iespēju paviesoties kādā bioloģiskā Francijas zemnieku saimniecībā.
Ir tā vērts
Arī Francijā pāreja no ierastās saimniekošanas, kad laukus piesārņoja ar ķimikālijām, bet dzīvniekus pārbaroja ar sliktu barību un antibiotikām, uz tādu lauksaimniecību un lopkopību, kas ir videi draudzīga, cilvēka veselībai nekaitīga un dzīvniekiem saudzīga, prasīja vairākus gadus un lielus finansiālus ieguldījumus. Stingri kontrolēta ganāmpulka nomaiņa un zemes atveseļošana nozīmē risku, jo pasākums var arī neizdoties.
Tomēr tas ir tā vērts. Tā domā Žans Marī Vidāls, Francijas dienvidos dzīvojošs enerģisks un novatoriski domājošs lauksaimnieks un aitkopis. Pametusi darbu pilsētā, par viņa palīgu kļuva arī sieva Mariza, bet nesen ģimenes saimniecībai pievienojās arī dēls un znots. No vecākiem mantoto fermu viņš kopā ar brāli pārņēma 1984. gadā. Uz bioloģisko saimniekošanas veidu Vidāla kunga vadītais ģimenes uzņēmums pārgāja 1989. gadā – kopumā tas aizņēma divus gadus.
Toreiz saražotais piens tika nodots netālajai Rokforas siera ražotnei. Tagad to nodod citur, jo Rokforas siera ražotne nepieprasa bioloģiski tīru produktu un tātad arī kā par bioloģisku nemaksā. Aitas piena cenas starpība ir diezgan ievērojama – 0,90 eiro litrā pret apmēram 1,25 eiro litrā par bioloģiskā fermā ražotu pienu.
Jautāts: ja varētu sākt dzīvi no gala, vai viņš izvēlētos citu profesiju, nevis tik grūto aitkopja darbu, kad nav ne brīvdienu, ne svētku, jo aitas jāslauc divas reizes dienā, bet vasarās darbi ievelkas pat līdz vieniem diviem naktī, viņš smaidot papurina galvu, ka laikam gan ne. “Esmu ļoti gandarīts, ka mana ideja par pāreju uz bioloģisko saimniekošanu, ko citi vietējie zemnieki ilgi pavadīja ar skeptisku skatu, ir veiksmīgi izdevusies un darbojas bez zaudējumiem. Turklāt ir peļņa, un es varu nodrošināt algu visiem ģimenes uzņēmumā strādājošajiem,” saka Žans Marī.
Viņš arī uzskata, ka, neskatoties uz zināmu ritmu, ikdiena tomēr nav vienmuļa un nomācoša. Prasmīgi apvienojot senlaiku saimniekošanas veidu, kad nebija ne minerālmēslu, ne antibiotiku, ne arī mākslīgās apsēklošanas, ar jaunākajiem zinātnes atklājumiem lauksaimniecībā un lopkopībā un modernajām tehnoloģijām, franču aitkopis nopūlas palielināt saražotā piena daudzumu, kā arī tā kvalitāti.
Rokrokā ar tehnoloģijām
Francūzim pieder trīs fermas, divas ar slaucamajām aitām un viena ar jaunajiem dzīvniekiem, jo ganāmpulka atjaunošanai katru gadu ir jāizaudzē 200 līdz 300 aitu. Žana Marī ganāmpulkā ir 1150 aitu un 17 aunu. Slaukšana notiek pārmaiņus vienā fermā no jūlija līdz decembrim un otrā no decembra līdz nākamā gada jūlijam. Izslauktais piena daudzums ir apmēram 170 000 litru mēnesī.
Vakarus, kuros viņš nenodarbojas ar regbiju vai ķegļu spēli, Žans Marī pavada pie datora, lai pārraudzītu piena daudzuma un kvalitātes līknes, kā arī piena paraugu analīžu rezultātus. Piena paraugi tiek ņemti trīs reizes mēnesī. Atrasto baktēriju pieļaujamā daudzuma palielināšanās nozīmē to, ka samaksa par pienu krītas pat līdz 0,15 eiro litrā. Jācīnās visiem spēkiem, lai tā nebūtu, bet baktēriju daudzums pienā ir mainīgs un ik pa laiciņam neglābjami palielinās.
Tomēr Žans Marī nepadodas. Pašlaik viņš izmēģina un izdošanās gadījumā plāno iegādāties dārgu ūdens attīrīšanas iekārtu, kas darbojas pēc membrānu elektrolīzes principa un bez ķīmiskām vielām uzlabo aitu dzeramā ūdens kvalitāti, panākot baktēriju daudzuma samazināšanos pienā.
Žana Marī fermā jērus no aitām nošķir tikai slaukšanas reizēs, bet citādi viss ganāmpulks, izņemot aunus, ir kopā. Parastā saimniecībā uz 100 aitām vidēji piedzimst 180 jēri, bet bioloģiskā saimniecībā uz 100 aitām ir aptuveni 140 jēri. Bioloģiskā saimniecībā aitām ir viens vai divi jēri, bet parastajā bieži mēdz būt pat trīs vai četri. Taču tādi dzīvnieki nav tik veseli un izturīgi, arī dzīves ilgums tiem ir par vairākiem gadiem īsāks.
Žana Marī saimniecībā siens tiek žāvēts telpās un ar siltā gaisa plūsmu un nevis zem klajas debess, kur tā kvalitāti ietekmē tieši saules stari vai arī gadās, ka tas līdz savākšanai vairākas reizes salīst. Ar silto gaisu sienu žāvējot, ir iespējams to sagatavot īsākā laikā un arī lielāku daudzumu. Vidēji dienā viņam izdodas pārvērst par sienu 7 līdz 8 hektārus zāles.
ES piešķirtās subsīdijas bioloģiskai aitkopības saimniecībai ir 21 eiro gadā par vienu aitu, 200 eiro par vienu hektāru zemes un vēl 7000 eiro, ja apstrādājamā zeme ir kalnainā rajonā kā Žanam Marī, jo ciems, kurā viņš dzīvo, atrodas 810 m virs jūras līmeņa.
No Žana Marī ražotā aitu piena tiek gatavots siers, jogurti, un kāda šveiciešu firma to pērk, lai gatavotu šokolādi. Piena ražotāji no 19 Aveironas aitām, tostarp Žans Marī Vidāls, ir apvienojušies un izveidojuši kopīgu organizāciju, lai koordinētu piena realizāciju, lai piena piegāde pēc iespējas efektīgāk atbilstu piena pārstrādātāju pieprasījumam.
Liriska atkāpe
Siers ir viens no senākajiem ēdieniem pasaulē, un tā pirmsākumi sniedzas jau aizvēsturē. Nav precīzu ziņu par vietām, kur pirmo reizi siers ir gatavots Centrālajā Āzijā, Tuvajos Austrumos vai Eiropā, kur šī prasme ir izplatījusies Senās Romas laikā. Ikdienišķs pavalgs vai delikatese, ar ko cilvēce pārtiek un mielojas nu jau apmēram 8000 gadu garumā, kopš tiem laikiem, kad aitas kļuva par mājdzīvniekiem. Turpinot un pilnveidojot romiešu laikā iedibinātās Vidusjūras reģiona zemju virtuvei raksturīgās tradīcijas, Francija šodien izceļas ar savām īpašajām vīna darīšanas un siera gatavošanas prasmēm. Tās lepnums ir apmēram 400 vai 500 dažādi no govs, kazas un aitas piena sieri. Aitkopība un siera gatavošana no aitas piena vairāk raksturīga Francijas dienvidu daļas lopkopībai ar slavenā Rokforas siera ražotnēm Aveironā.
