Francijas recepte imigrācijas politikai 0
Vēl pirms dažiem mēnešiem Francijas imigrācijas politika kļuva par plaši apspriestu jautājumu visā valstī. Gatavojoties vēlēšanu kampaņai, to savās pro-grammās iekļāva visi desmit prezidenta amata kandidāti. Tagad līdz ar sociālista Fransuā Olanda ievēlēšanu pret imigrantiem vērstie asmeņi uz brīdi ir novērsušies, tiesa, jaunā prezidenta tālākie plāni ir visai neskaidri.
Taču valstij, ko par sapņu zemi katru gadu joprojām izraugās tūkstošiem ziemeļafrikāņu un citu kontinentu un valstu iemītnieki, joprojām ir daudz neatrisinātu problēmu.
Visus pār vienu kārti
Parīzē līst. Biezām tērcēm ūdens skalojas lejup pa Belvillas šķērsielas trotuāru garām Suadas maizes veikaliņa slieksnim. Lecot pāri pēkšņi asfaltā izaugušajam strautam, viens aiz otra pēc silta cepiena smaržojošajā telpā sarodas izmirkuši pircēji. Suada, pēc tautības tunisiete, visus savus 32 mūža gadus nodzīvojusi Parīzē, ir Francijas pilsone, maksā nodokļus, strādā. Belvilla, kurā atrodas viņas veikals, ir viens no pazīstamākajiem imigrantu rajoniem, kurā vienuviet saplūst dažādas rases un kultūras. Suada teic, ka tas, kādu troksni ap imigrāciju sacēlušas prezidenta vēlēšanas, viņu patiesi nobiedējis. “Tagad visus sāks stigmatizēt un nīst,” uztraucas Suada. Taču viņa atzīst, ka simtprocentīga taisnība nav nevienā pusē. Francijā aug neiecietība pret iebraucējiem un politiķu lēmumi balansē uz diskriminācijas robežas, taču valstī ir problēmas ar nelegālo imigrāciju, ar cilvēkiem, kas te ierodas, nekad neintegrējas un vairo noziedzību. Belvillā tas ļoti labi redzams.
Viņa ir šīs pilsētas daļas veiksmīgais piemērs. Bet netālu no Suadas veikala satieku 20 gadus veco Džemenu no Tunisijas un kādu citu vīru no Āfrikas, kas savu vārdu neatklāj. Viņu stāstiem ir gluži cita noskaņa.
Vīrs, kurš slēpj identitāti, teic, ka drošības labad turas nost no publiskām lietām, jo viņam ir svarīgi palikt valstī. Bet Džemens Belvillas vidi raksturo īsi: “Jā, te ir daudz imigrantu, daudzi dzīvo bez papīriem un meklē darbu. Politiķi sola izskaust imigrāciju, bet tā ir tukša runāšana, nekas te nemainīsies.”
Pēc aptuvenām aplēsēm, 65 miljonu iedzīvotāju lielajā Francijā patlaban dzīvo gandrīz pusmiljons cilvēku, kuriem nav nekādu dokumentu un atļauju valstī uzturēties legāli.
Francija joprojām ir to desmit Eiropas visvairāk noslogoto valstu topa augšgalā, kas saņem vislielāko lūgumu skaitu pēc patvēruma un kuras robežas liels skaits cilvēku cenšas šķērsot nelegāli. Francijā dzīvo patlaban vislielākā musulmaņu kopiena Eiropā, un jau tagad vismaz vienai trešajai daļai Francijas iedzīvotāju rados ir ārzemnieks.
Francijas pievilkšanas punkti
Imigrācijas vēsture te uzplaukusi vēl koloniālajos laikos, kad Francija okupēja vairākas ziemeļu un rietumu Āfrikas valstis. Iepriekš daudz nesalīdzināmi atvērtākā imigrācijas politika ļāvusi pārceļot ģimenēm un iedzīvoties Francijā vismaz trijās paaudzēs. Šodien Francijai ir vairāki pievilkšanas punkti, norāda ilggadējs imigrācijas lietu pētnieks, analītiķis un rakstnieks Parīzē Īvs Plasero. “Vispirms tā ir Francijas atmosfēra, klimats un reputācija. Taču otrs un daudz spēcīgāks faktors ir labvēlīgā sociālā, kā arī veselības aprūpes sistēma, kas sniedz palīdzību faktiski par velti un ļoti augstā līmenī. Tas nebūt nav slikti, taču, manuprāt, imigrācijas kontekstā šīs lietas netiek piedāvātas ar apdomu,” secina Ī. Plasero.
Francija šodien iebraucējiem, no vienas puses, dod, no otras – ņem. Pēdējos gados Francijas politiķi, īpaši sākoties Nikolā Sarkozī prezidentūras laikam, ieviesuši striktākus nosacījumus. Pēdējos piecos gados atcelti noteikumi, kas ļauj nelegālajiem imigrantiem pēc desmit gadu uzturēšanās valstī iegūt legālu statusu.
Ierodoties valstī, cilvēkiem jāparaksta līgums, kurā viņi sola apgūt franču valodu un ievērot Francijas Republikas pamatprincipus, kā arī virkne nosacījumu apgrūtina iebraukšanu tiem, kuri vēlas pievienoties savām ģimenēm. Viņu radiniekiem Francijā jāpierāda, ka pelna pietiekami un būtu spējīgi uzturēt atbraukušos tuviniekus.
Vīriešos izaug lepnums
Īvs Plasero asi kritizē Francijas integrācijas politiku, sakot, ka tā ir iestagnējusi, egoistiska un galu galā nefunkcionē. “Atšķirībā, piemēram, no Zviedrijas mēs neesam ieviesuši tādas metodes, kas cilvēkiem palīdzētu integrēties, piemēram, izglītības sistēmā, apgūt franču valodu, uzzināt vairāk par mūsu dzīvi, kultūru, civilizāciju. Tas tādēļ, ka daudzi imigranti ieceļojuši no franciski runājošām zemēm, un mums līdz ar to šķiet, ka šajā valodā runā visi. Bet kas notiek ar cilvēkiem, kuri atbrauc no Šrilankas vai Kurdistānas? Ja mēs viņiem nepalīdzēsim, tad var izrādīties, ka šiem cilvēkiem nebūs nedz naudas, nedz laika apgūt franču valodu. Līdz ar to ir pēdējais laiks radīt normālu integrācijas politiku, ko mēs joprojām neesam izdarījuši,” secina Ī. Plasero. Viņaprāt, arī krīze darījusi savu. Daudziem iedzimtajiem frančiem ir grūti pieņemt, kā var ilgstoši nestrādāt un dzīvot ar pabalstiem, savukārt daļa, gluži pretēji, uztraucas, ka iebraucēji ieņems jau tā grūti atrodamās darba vietas.
Parasti ar integrāciju vislielākās problēmas ir imigrantu ģimeņu otrajai un trešajai paaudzei. Tie, kas iebraukuši pirmie, lai izcīnītu šeit iespējas palikt, vienmēr ir vēlējušies integrēties, bet viņu pēcteči, redzot, cik grūti klājies senčiem, izkopuši diskriminācijas identitāti un to pārvērtuši spītīgā lepnumā. Parasti tie ir vīrieši.
To, ka Francijā ir lielas problēmas ar integrāciju, atzīst arī Robēra Šūmaņa fonda Parīzē ģenerāldirektore Paskāle Džoannina.
“Iebraucēji dzīvo komūnās, kurās franču valodu un tradīcijas nevajag. Cilvēkiem rodas iespaids, ka bez tā var iztikt, un process nenotiek. Taču šāda situācija nav unikāla tikai Francijai. Līdzīgus stāstus mēs dzirdam arī no citām Eiropas valstīm, piemēram, Lielbritānijas, Vācijas vai Nīderlandes,” secina eksperte.
Patlaban visvairāk imigrantu dzīvo Francijas lielākajās pilsētās, taču aizvien biežāk cilvēki dodas uz lauku rajoniem, atskāršot, ka tur uzturēšanās ir lētāka, un saņemot sociālo pabalstu, dzīvot var labāk. Nelegāli nokļūstot Francijā, ikviens iebraucējs cenšas palikt, cik vien ilgi iespējams, lai iegūtu laiku un palielinātu izredzes vai nu atrast darbu, vai saņemt uzturēšanās atļauju. To dēvē par izdzīvošanu slēpjoties. Darbu iebraucējiem atrast Francijā ir daudz grūtāk nevis ādas krāsas, bet valodas dēļ. Vietējie aizmirst par izskatu, ja vien cilvēks ir izglītots un runā labā franču valodā.
Izvēlēsies citas valstis
Par to, kā izvērtīsies imigrācija – augs vai mazināsies –, Parīzē dzirdami dažādi viedokļi. Vieni uzskata, ka Ziemeļāfrikas valstis pamazām attīstīsies un drīzāk notiks pretējais process, daudzi atgriezīsies dzimtenē. Jau tagad Francijā vērojot alžīriešu aizbraukšanu, un pat iedzimtā Francijas jaunatne tiecoties atklāt jaunās Ziemeļāfrikas iespējas. Līdzīgu mājupceļu mēro arī jaunie indieši. Taču pastāv arī viedoklis, ka imigrācijas vilnis no citām nemieru plosītajām Āfrikas valstīm pieņemsies spēkā, un, tā kā Francija, visticamāk, tuvākajā nākotnē aizvien ciešāk aizvērs vārtus, iebraucēju plūsma vērsīsies uz citām Eiropas valstīm.
Mīklainā Olanda politika
Francijas imigrācijas problēmas kļuva arī par vienu no aizvadīto prezidenta vēlēšanu centrālajiem jautājumiem, lai gan dažādas sabiedriskās domas aptaujas liecināja, ka vairāk par to vienkāršos frančus satrauc valsts ekonomika un finanšu stāvoklis. Imigrācijas kārti visskaļāk izspēlēja labēji radikālās partijas “Nacionālā fronte” līdere Marina Lepēna, un viņas vēlētājus ar līdzīgu vēstījumu bija gatavs nosmelt arī tā brīža prezidents un atkārtota amata kandidāts Nikolā Sarkozī.
Piecos valdīšanas gados N. Sarkozī bija ne tikai izveidojis Imigrācijas, integrācijas un nacionālās identitātes ministriju, bet arī ieturējis neredzēti stingru līniju, sākot valsts līmeņa debates par nacionālo identitāti, ieviešot aizliegumu publiskās vietās nēsāt sieviešu musulmaņu galvassegas un no valsts izraidot vairākus desmitus tūkstošu imigrantu. Viens no N. Sarkozī spilgtākajiem priekšvēlēšanu solījumiem bija samazināt imigrantu skaitu uz pusi, ieviest ierobežojumus imigrantu pabalstiem un, ja nepieciešams, atjaunot kontroles uz Eiropai svarīgās brīvās Šengenas zonas robežām.
Vēl būdams Francijas iekšlietu ministrs, 2006. gadā N. Sarkozī aicināja Eiropas līmenī ieviest tā sauktās zaļās kartes, kas ļautu valstīm piesaistīt noteiktu skaitu augsti kvalificētu viesstrādnieku un noteiktās profesijās, līdzīgi kā to jau dara ASV, Kanāda, Austrālija, Jaunzēlande un Šveice, pamatojot to, ka Francijā lielākoties līdz šim ierodas neizglītoti iebraucēji, kurus ir grūti nodarbināt.
Jaunievēlētais prezidents un sociālistu līderis Fransuā Olands, kurš tagad vadīs valsti turpmākos piecus gadus, nesteidzas ar radikāliem paziņojumiem.
Pavisam neizslēdzot imigrāciju no savas priekšvēlēšanu programmas, F. Olands solīja, ka ik gadu parlamentā diskutēs, cik liels skaits viesstrādnieku valstī ir nepieciešams un kādās profesijās. Viņš solīja tuvākā pusgada laikā pievērsties patvēruma meklētāju problēmai.
Eksperti pagaidām nesteidzas ar atbildēm par to, kāda būs F. Olanda nākamo gadu imigrācijas politika, norādot, ka vispirms jāsagaida, kā pēc nesenajām parlamenta vēlēšanām nostabilizēsies likumdevēju un valdības darbs un kā tas palīdzēs īstenot prezidenta idejas. Atšķirībā no sava priekšteča F. Olands, piemēram, atbalsta ideju ļaut Francijas pašvaldību vēlēšanās piedalīties arī valstī dzīvojošajiem ārzemniekiem, jo Eiropas Savienības pilsoņi to jau drīkst.
