Francijas prezidenta kandidātu duelis notiks 6. maijā 0
Bez pārsteigumiem – paredzētais Nikolā Sarkozī un Fransuā Olanda duelis 6. maijā notiks. Bet līdz Francijas valsts prezidenta vēlēšanu izšķirošajai kārtai franči un arī citi eiropieši gaida no pretendentiem izsmeļošākas atbildes uz daudziem būtiskiem jautājumiem.
Pagaidām tie no abu kandidātu puses ir piesardzīgi apieti vai labākajā gadījumā apspriesti nepietiekami, un pati kampaņa pagaidām nav izraisījusi tik lielu emocionālu pacēlumu, kāds bija pirms pieciem gadiem. Šoreiz pilsoņi devās balsot vairāk aiz pilsoniska pienākuma apziņas, kas arī izskaidro diezgan augsto aktivitāti.
Arī turpmākā cīņas taktika ir skaidra. Lai Sarkozī varētu uz kaut ko cerēt, viņam pēc iespējas jāpiesaista ne tikai Nacionālajai frontei vēsturiski augstu rezultātu sasniegušās Marinas Lepēnas, bet arī centrista Fransuā Bairū atbal-stītāji, uz kuriem tāpat raugās Olands. Taču sociālistu kandidātam vēl svarīgāka būs “Kreisās frontes” tribūna Žana Lika Melanšona piekritēju nostāja. “Kreisā fronte” lielā mērā balstās uz daudzās pašvaldībās joprojām ietekmīgo komunistisko partiju, kurai nebūtu nekas pretī pēc ilgāka pārtraukuma atgriezties valdībā. Tikmēr vairākums pilsoņu diezgan skaidri apzinās, ka valsts un viņu pašu ekonomiskais stāvoklis diez vai uzlabosies. Drīzāk pasliktināsies. Sarkozī biedē publiku, ka sociālista uzvaras gadījumā iestāsies finanšu krahs, uz ko Olandam atliek atgādināt, ka tieši pašreizējā prezidenta varas gados valsts parāds krasi pieaudzis un tuvojas 90% no IKP. Bet īsti pārliecinošu risinājumu nav ne vienam, ne otram.
Krīze nenoliedzami ir pamatīgi iedragājusi Sarkozī prezidentūru. Taču ne krīze vien. Viņam tā arī nav izdevies tikt vaļā no dažādu skandālu ēnas un tautā iesakņojušās domas, ka Sarko bija “bagāto prezidents”.
Ja arī Sarkozī izredžu pāragra norakšana būtu stipri pārsteidzīga, vajadzētu rēķināties ar perspektīvu, kurā par Francijas valsts galvu kļūst Fransuā Olands. Kā tas iespaidotu Parīzes ārpolitiku, ar ko Latvijai iznāk ciešāka saskare, NATO un Eiropas Savienības ietvaros? Atcerēsimies, piemēram, to, ka Sarkozī panāca Francijas atgriešanos NATO integrētajā militārajā komandstruktūrā (izstāšanās notika 1966. gadā – Šarla de Golla laikā), ko kritizēja daudzi, ieskaitot sociālistu frakciju parlamentā. Tomēr nesen Olands amerikāņu medijiem pavēstīja: “Francijas statuss NATO iekšienē nemainīsies.” Viņš gan apņēmās priekšlaicīgi izvest franču kontingentu no Afganistānas līdz šā gada beigām. Taču pastāv šaubas, vai šis priekšvēlēšanu solījums tiks pildīts. Jebkurā gadījumā Elizejas pils ārpolitikā ir ierasts stingri ievērot pēctecību un krasi pavērsieni ir izslēgti. (Tie, kuri savulaik gaidīja, ka Miterāns aicinās uz Parīzi padomju tankus, ļoti smagi kļūdījās.) Stila maiņa ir iespējama un varbūt pat būtu vēlama. Attiecībā uz Eiropu šobrīd vēl grūti pateikt, kas no kandidātu sarunātā iegūs reālas aprises un kas Francijas partnerei Vācijai, respektīvi, Angelai Merkelei, sagādā lielākas galvassāpes – Olanda gribēšana papildināt ES fiskālās disciplīnas līgumu vai Sarkozī idejas par Eiropas Centrālās bankas politiku un viņa uzklupšana Šengenas zonai. Vēl mazliet jāpagaida, kad beigsies mums labi zināmais “kā var nesolīt” periods, lai redzētu, kuri saukļi īstenosies.
Žurnāls “Le Point” nu jau tradicionāli pirms vēlēšanām ieskicēja galveno pretendentu psiholoģiskos portretus, un no dažādu šīs jomas speciālistu atziņām, iespējams, īpaši būtiskas ir tās, ko sniedza politiskās psiholoģijas doktors no Lēvenas universitātes Beļģijā Paskāls de Suters (darbojies arī kā NATO eksperts), kura dotajā raksturojumā Sarkozī nodēvēts par “emocionāli dominējošo” tipu, bet Olands – par “patīkami saticīgo”, taču viņa šķietamā piekāpība un izvairīšanās no asumiem slēpj spēju nenovirzīties no mērķa, un šī īpašība ļoti noder starptautisko krīžu risināšanā. Arī citādā ziņā Francijā, kur prezidents apveltīts ar ārkārtīgi plašām pilnvarām, viņa personiskajām īpašībām ir liela nozīme. Un tām varētu būt sava ietekme uz ES politiku.
Ir gan kāds apstāklis, kas Eiropu iespaidos pavisam noteikti, – Francija zināmā mērā dzīvo pagātnē, atliekot pamatīgākās reformas, kuras tomēr neizbēgami būs jāveic. Neatkarīgi no tā, kas valdīs Elizejas pilī.
