“Francijas audžudēls” jurists Juris Rudevskis: Šaubu un cerību laiks 10
Sākam jaunu rubriku, kurā aicināsim sabiedrībā zināmus cilvēkus dalīties pārdomās par aktualitātēm vai procesiem, kas šķiet būtiski.
Svētdien, 7. maijā, Francijā notika prezidenta vēlēšanas, kurās uzvaru guva centrists Emanuels Makrons. Par ko liecina Francijas izvēle? Ko tā nozīmē Francijai un ko Latvijai? Pārdomās dalās jurists JURIS RUDEVSKIS, kas pats sevi dēvē par Francijas audžudēlu, jo dzīvo tur (ar nelieliem pārtraukumiem) kopš pusaudža gadiem.
Šīs vēlēšanas bija unikālas. Pirmkārt, Fransuā Olands, kura prezidentūra bija pilnīga izgāšanās, neizvirzīja savu kandidatūru otram termiņam.
Otrkārt, vēlētāji parādīja, ka balso pret sistēmu: pirmo reizi pēdējo piecdesmit gadu laikā vēlēšanu otrajā kārtā nebija pārstāvēts neviens no tradicionāli lielajiem spēkiem – ne sociālistiskā partija, ne mēreni labējie.
Treškārt, pirmajā kārtā lielāko balsu skaitu ieguvušie parasti ir skaidri iedalāmi divos pretējos blokos. Otrajā kārtā sacenšas divi spēcīgākie, bet aiz borta palikušie mudina savu elektorātu balsot par kādu no šiem diviem. Šoreiz tā īsti nenotika.
Ceturtkārt, šajās vēlēšanās bija milzīgs nenobalsojušo skaits un milzīgs nederīgu zīmju skaits: otrajā kārtā 25,3% balsstiesīgo vispār neaizgāja uz vēlēšanām, bet nederīgo zīmju skaits bija 8,6%. Tas ir bezprecedenta gadījums, kas liecina gan par sabiedrības sašķelšanos, gan par to, ka šis nebija pārliecības balsojums.
Piektkārt, vairāki ārvalstu līderi, piemēram, Junkers, Merkele, Obama, pirms otrās kārtas atklāti pauda savu atbalstu Makronam, kas ir starptautisko pieklājības normu pārkāpums.
Vēlēšanu rezultāts bija absolūti paredzams. Lepēna nevarēja uzvarēt, jo kopš Nacionālās frontes dibināšanas 1972. gadā notiek šīs partijas demonizēšana – gan presē, gan skolās. Piederība Nacionālajai frontei ir kā Kaina zīmogs. Lepēna, kļūstot par Nacionālās frontes līderi, ir centusies to “atvelnišķīgot”. Šajā sakarā viņa par radikālismu pat izslēdza no partijas savu tēvu, taču tas nelīdzēja. Pazīstu cilvēkus, kas neaizgāja uz vēlēšanu otro kārtu, jo negribēja balsot par ekstrēmi labējo spēku.
Var teikt, ka otrajā kārtā daudzi balsoja nevis par Makronu, bet pret Lepēnu.
Lepēna atbaidīja daudzus vēlētājus ar radikālismu, īpaši ar runām par “Frexit”, proti, par Francijas izstāšanos no Eiropas Savienības un no eirozonas. Turklāt pretēji visām prognozēm priekšvēlēšanu debatēs pārliecinošāk uzstājās Makrons.
Francijā kardināli nekas nemainīsies. Makrons paliks uzticīgs ES. Pozitīvi vērtēju viņa tendenci uz brīvo tirgu, kas nav raksturīga vairumam Francijas politiķu. Negatīvs elements – Makrons nesaredz radikālā islāmisma problēmu.
Attiecībās ar Latviju Francijas kurss nemainīsies. Makrona attieksme pret NATO varētu būt pozitīvi neitrāla. Bažas raisa jau pirms pirmās kārtas izteiktais atbalsts sankcijām pret Poliju, Ungāriju un citām “dumpīgajām” valstīm par reālo vai iedomāto prasību nepildīšanu migrantu jautājumā.
Tomēr svarīgi paturēt prātā, ka jau jūnijā notiks Nacionālās asamblejas vēlēšanas un 49% aptaujāto gribētu, lai līdzsvaram premjers būtu no labējā politiķu spārna.
Francija ir sašķelta. Ir valsts ierēdņi, ar valsti saistītie uzņēmēji, kreisie intelektuāļi un kreisi noskaņotie mietpilsoņi, tā sauktie “bobo”, – tie, kas parasti atbalsta sociālistu partiju, bet šoreiz balsoja par Makronu. Un ir otra Francija – zemnieku sētu un baznīcu torņu Francija, Žannas d’Arkas un svētā Ludviķa Francija, ar ko es sevi identificēju un kuru mīlu. Tie ir zemnieki, kas Eiropas Savienības tuvredzīgas politikas dēļ ir izputējuši vai nonākuši spaidīgos apstākļos, mazie un vidējie uzņēmēji, kas smok zem nodokļu sloga. Jau ilgu laiku viņi jūtas neuzklausīti. Tādēļ galvenais jautājums: vai Makronam izdosies abas Francijas samierināt? Man ir zināmas šaubas un nelielas cerības.
