Francijas parlamenta vēlēšanu iznākums nostāda Makronu liktenīgas izšķiršanās priekšā 0
Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par Eiropas Savienības ietekmīgākajiem līderiem, vismaz kopš Lielbritānijas izstāšanās, uzskata Francijas prezidentu un Vācijas kancleru, un krīzes laikā līderiem mēdz būt izšķiroša nozīme.
Taču Nacionālās asamblejas vēlēšanu rezultāti un jaunais vietu sadalījums Francijas parlamentā faktiski nostāda valsts vadītāju Emanuelu Makronu dilemmas priekšā: turpmāk visus spēkus veltīt Francijas politikai vai arī atteikties no strīdīgākajām iecerēm un pilnībā ieguldīties ārpolitikas mērķu sasniegšanā, tostarp Eiropas Savienības transformēšanai un jaunas Eiropas politiskās savienības veidošanai. Francijas politiku gaida nemierīgs lidojums.
Lai arī ar mazāku pārsvaru nekā 2017. gadā, tomēr Francijas vēlētāji deva pārliecinošu uzvaru Emanuelam Makronam prezidenta vēlēšanās aprīlī, lai parlamenta vēlēšanās jūnijā atņemtu viņa politiskajam spēkam “Atjaunotne” (iepriekš zināmai kā “Uz priekšu, Republika”) vairākumu Nacionālajā asamblejā.
Un vairākuma zaudēšanu vēl ļaunāku vērš necerēti panākumi labēji konservatīvās Marinas Lepēnas pārstāvētajai Nacionālajai apvienībai un galēji kreisajai Žanlika Melanšona partijai “Nepakļāvīgā Francija”, kas startēja zaļo un kreiso blokā “NUPES”. Makrons ir noraidījis iespējas veidot koalīciju tiklab ar Marinas Lepēnas Nacionālo apvienību, kā ar Melanšona “Nepakļāvīgo Franciju”.
Kas likts uz kārts?
Citos apstākļos varētu teikt, ka Francijas prezidenta rakstura un darba stila radītās politiskās problēmas attiecas tikai uz Parīzi un franču sabiedrību. Tomēr Krievijas karš Ukrainā, nepieciešamība pastiprināt NATO klātbūtni austrumu flangā, celt militārās reaģēšanas un operacionālās spējas, risināt arvien samilstošus izaicinājumus Eiropas Savienības energoneatkarībai un citas neatliekamas Eiropas un pasaules mēroga problēmas neizbēgami liek sekot tam, kā Elizejas pils saimnieks tiks galā ar pašreizējo politiskā pasjansa partiju.
“Ap stūri jau rēgojas paralīze Francijas iekšpolitiskajā darbakārtībā. Tas ir acīmredzams pašreizējās situācijas iznākums, jo (Nacionālajā asamblejā ievēlētajām) partijām nav liela potenciāla vienoties. Un šīm partijām ir maz vēlmes sadarboties ar Emanuelu Makronu, kurš tās demonizēja priekšvēlēšanu kampaņas laikā,” secina Selia Belēna, Brukingas institūta ASV un Eiropas studiju centra pētniece un pagaidu vadītāja.
Viņas teiktais īpaši attiecas uz Marinas Lepēnas un Melanšona pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem. Taču politikas pētniece arī secina, ka vienlaikus parlamenta apakšpalātas spektrs ir gana plašs, lai, mērķtiecīgi strādājot, virzītos uz priekšu. “Viņam (Makronam) tagad jādara tieši tas, ko sludinājis pēdējos piecus gadus, proti, jāpārvar partijiski sašķelta politika un labējo un kreiso pretnostatījums.”
Nākamnedēļ tikai nesen amatā ieceltajai Francijas premjerei Elizabetei Bornai jāuzrunā Nacionālā asambleja, iepazīstinot ar valdības politikas prioritātēm. Premjers tradicionāli aicina asambleju balsojumā izteikt viņam uzticību. Atceroties, ka Melanšona kreisie tūdaļ pēc rezultātu pasludināšanas prasīja premjeres demisiju, tas ir riskants solis. Francijas piektās republikas konstitūcija būtībā šādu uzticības balsojumu nepieprasa, tomēr arī lēmumam tādu nerīkot var būt savas sekas.
Kāda vaina Makronam?
Uzvara prezidenta vēlēšanās, kā minimums, parādīja, ka Makrons kā valsts vadītājs vēlētājus apmierina labāk nekā jebkura cita piedāvātā alternatīva, viņš ir vienlīdz neieredzēts visā plašajā konkurentu politiskajā spektrā.
Kaut pats nācis no kreisā spārna un startējis no centriskās politikas platformas, viņš spējis sarūgtināt gan zaļos, ekonomikas intereses liekot pirmajā vietā, gan kreisos, prasot palielināt pensijas vecumu, padarot vieglāku strādnieku atlaišanu u. tml. Makrons, kurš savulaik bijis arī ekonomikas, rūpniecības un digitalizācijas ministrs, primāri rūpējas par uzņēmēju interesēm. Turpretim gan Melanšona kreisie, gan Lepēnas labēji konservatīvie akcentē krīzes iespaidu vienkāršo franču dzīvē.
Tomēr galvenais, ko pārmet Makronam, ir snobisms. Līdz šim viņš varēja atļauties ignorēt savus politiskos konkurentus. Tagad, ja vien vēlēsies gūt parlamenta atbalstu būtiskām likumdošanas iniciatīvām, bez viņiem vairs nevarēs iztikt. Šī iemesla dēļ atsevišķi franču politologi parlamenta vēlēšanu iznākumu interpretē kā sabiedrības simbolisku, mājienu piespiest pašpietiekamo prezidentu neignorēt, bet diskutēt ar pārējiem politiķiem.
Vēl par agru spriest
Kamēr starptautiskā prese sekoja ziņām no G7 samita Bavārijas Alpos, cerīgi gaidot sliktas ziņas Krievijai un labas – Rietumu ekonomikai, franču žurnālistu interesi vismaz tikpat lielā mērā urdīja cits jautājums – kā Emanuels Makrons tālāk iztēlojas savu prezidentūru? Radikālu izmaiņu nebija – viņš turpināja demonstrēt snobisku mieru. Vēl vairāk – uzsvēra, ka tieši viņa politiskais spēks, tātad arī idejas, guvis vairākumu Nacionālajā asamblejā, pat ja tas nav tāds vairākums, kādu gribētos gūt.
Tādējādi Makrons nepārprotami atgādināja, ka ir uzvarētājs un var atļauties būt izvēlīgs. Lai kāda galu galā būšot jaunā koalīcija, pēc Makrona Bavārijā teiktā, tajā nebūs nedz Lepēnas, nedz Melanšona partijas. Tiesa, politiskie apskatnieki ir uzmanīgi ar šo izteikumu, jo tas neizslēdz mēģinājumus pārvilināt savā pusē atsevišķus politiķus.
Premjeres Bornas ugunskristības parlamentā parādīs, vai viņai ir potenciāls būt par prezidenta uzticības personu, kas veido likumdošanas iniciatīvām nepieciešamas pagaidu koalīcijas. Protams, šo lomu var uzņemties arī kāds cits no Makrona partijas. Sekmīgi izveidojot šādu mehānismu, Elizejas pils saimniekam atbrīvotos resurss savai starptautiskajai darbakārtībai. Tieši tā bija viņa prioritāte, kurā viņš redz savu politisko mantojumu.
Vienlaikus jāsaka, ka Francijas prezidents kopš 1962. gada konstitucionālajām izmaiņām ir visai neatkarīgs no parlamenta. Taču ir viens būtisks izņēmums, kas attiecas uz īpašu stāvokli politikā, ko sauc par sadzīvošanu jeb kohabitāciju. Un kohabitācija iestājas tad, ja prezidentam nekādi neizdodas panākt parlamentāro vairākumu.
Tad jāvienojas par tādu valdības sastāvu un ietekmes dalījumu starp Elizejas pili un Matiņjonas pili (Francijas premjera rezidence), kuru atbalsta arī opozīcija. Kohabitāciju uzskata par ļaunāko iznākumu Makronam, turklāt kategoriska atteikšanās strādāt ar Melanšonu un Lepēnu to padara mazticamu.
Marina Lepēna tikām uzstāj, ka Makronam būtu tomēr jāuzklausa, kas viņas partijai sakāms, un vispār viņš nedrīkstot turpināt vadīt valsti tādā manierē, kā tas darīts līdz šim. Līdzīgi kā rūpēs par mazāk turīgajiem frančiem, arī šajā ziņā Lepēnas un kreiso pārliecība neviļus sakrīt. NUPES bloka Sociālistu partijas vadītājs Olivjē Fors žurnālistiem paziņoja: “Mums ir bijis tā saucamais Jupitera periods, kad prezidents varēja pieņemt lēmumus viens un nevienam neatskaitījās. Turpmāk viņš būs spiests pieņemt lielāku parlamenta ietekmi, un ir tikai veselīgi, ka viņš atskaitīsies, diskutēs un meklēs saskarsmes punktus.”
Pagaidām Elizejas pils ietur stratēģisku pauzi, ļaujot kaut nedaudz noskaidroties vēlēšanu kaislību saduļķotajiem Francijas politikas ūdeņiem. Iespējams, šādu stratēģisko pauzi nākamajos piecos gados nāksies ņemt vēl un vēl. Vai arī – un arī par šādu iespēju jau tiek runāts – aptuveni pēc gada varētu sekot jaunas vēlēšanas.
