Gunārs Nāgels: Kāpēc Makrons runāja par padomju apspiestību, bet ne par okupāciju 3
Gunārs Nāgels, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēl viens prezidents ir atbraucis un aizbraucis. Izpildījis visas protokola sarakstā uzskaitītās “pareizās” lietas. Parakstījis viesu grāmatu Rīgas pilī un apmainījies ar dāvanām, parakstījis viesu grāmatu Okupācijas muzejā un apmainījies ar dāvanām, ieskrējis Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā kopā ar Latvijas Ministru prezidentu, nolicis ziedus pie Brīvības pieminekļa. (Paši prezidenti, protams, nelika ziedus – to veica viņu adjutanti. Un pat tiem nebija jāpārpūlas noliecoties, jo ziedus novietoja uz sevišķi šai vajadzībai uzstādītiem podestiem.)
Francija vēlas uzturēt sarunas ar Krieviju, un varbūt tā iemesla dēļ Francijas prezidents Emanuels Makrons, uzstājoties savā viesošanās laikā, runāja par padomju apspiestību, bet ne par okupāciju.
Vai neviens viņam nebūtu stāstījis par Padomju Savienības militāro uzbrukumu Latvijas teritorijā 1940. gada 15. jūnijā (ar kritušajiem abās pusēs), par ultimātu nākamajā dienā un par Ulmaņa valdības kapitulāciju?
Francija nepadevās mazliet ilgāk pret Vācijas uzbrukumu, bet vai pretošanās ilgums nosaka, vai bija vai nebija okupācija?
Francija neatzina de iure Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā, bet arī neatdeva Latvijai mūsu bijušo sūtniecības ēku Parīzē, kuru PSRS sabiedrotā – nacistiskā Vācija – atņēma 1940. gadā. Vācijas okupācijas vara ēku nodeva Padomju Savienībai, un pēc Francijas atbrīvošanas tā negrasījās atņemt Padomju Savienībai to, kas piederēja Latvijai. Tikai daudzus gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas – 2003. gadā – Francija samaksāja Latvijai kompensāciju par atņemto ēku.
Francijas attiecības ar Latviju un Krieviju ir sarežģītas. Tās draudzība ar Krieviju ir vēsturiski bijis pretspēks Vācijai. Francija palīdzēja Latvijai Neatkarības kara laikā un bija viena no pirmajām valstīm, kura atzina Latvijas neatkarību de iure.
Kaut būdama NATO biedre, Francija pirms 10 gadiem vienojās ar Krieviju būvēt un pārdot tai “Mistral” desantu kuģus, kuru galvenais izmantojums varētu būt bijis pret Francijas NATO sabiedrotajiem – Baltijas valstīm. Pēc ilgiem protestiem šis darījums tika atcelts un Krievijai atdota jau iemaksātā nauda.
Latvija un Francija ir draudzīgas valstis, bet vienmēr jāatceras, ka katrai ir savas intereses un mūsu diplomātijas darbs ir nodrošināt, ka draudzība turpinās. Formālais protokols ir svarīgs, bet ir arī vajadzīgs kaut kas vairāk.
