Francijā pēc 17 gadu pārtraukuma atgriežas sociālistu prezidents 0
Īsu mirkli pēc pulksten astoņiem vakarā, kad visā Francijā slēdz balsošanas iecirkņus, pirmie rezultāti vēsta, ka sociālistu līderis Fransuā Olands ar četru popularitātes punktu pārsvaru (52:48) Francijas prezidenta vēlēšanās pārspējis līdzšinējo valsts galvu Nikolā Sarkozī.
Līdz ar to Francijā pēc daudzu gadu pārtraukuma valsts varas spicē atgriežas sociālistu prezidents, bet Sarkozī kļūst par pirmo valsts galvu Francijas jaunākajā vēsturē, kurš zaudējis savam sāncensim jau pirmajā vēlēšanu kārtā, un par vienu no retajiem prezidentiem, kurš nav piedzīvojis pārvēlēšanu amatā uz otro termiņu.
Balso ar pārliecību vai par mazāko ļaunumu
Visu vēlēšanu dienu Francijas galvaspilsēta Parīze ir apmākusies un svētdienīgi klusa. Franči, kuri ikdienas diskusijās nemēdz spriest par politiku un naudu, nosvērti un mierīgi dodas uz vēlēšanu iecirkņiem. Koledža Parīzes 14. priekšpilsētā Alesia ielā, kurā iekārtots viens no galvaspilsētas vēlēšanu iecirkņiem, jau dienas vidū ir pilna. Garā rindā pulcējas ģimenes ar bērniem, pensionāri, studenti, ļaudis pa pāriem un vieni. Uz galda pie ieejas, uzrādot identifikācijas karti, var saņemt abas vēlēšanu zīmes – nelielas baltas lapiņas, uz kurām rakstīts “Nikolā Sarkozī” un “Fransuā Olands”. Visā zāles garumā izvietotas astoņas balsošanas kabīnes, kas ir no ārpasaules ar aizkariem nošķirts galds. Tur vēlētāji zilā aploksnē ieslidina vienu no nākamā iespējamā prezidenta vārdiem, bet zāles galā pēc tam, kad saņemts zīmogs balsošanas grāmatiņā, to iemet lielā, caurspīdīgā urnā.
Daudzi uz šejieni ceļu jau mērojuši pirms divām nedēļām prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā un ir absolūti pārliecināti par savu izvēli.
“Es balsoju par Olandu. Man nav nekādu šaubu, jo vienmēr balsoju par sociālistiem,” saka Robēra, kura pēc 30 minūšu gaidīšanas garajā rindā aizsteidzas ikdienas gaitās. Divu dēlu mamma un grāmatvede uzņēmumā Karolīna Žuljē brīdi padomā un saka, ka par Olandu izvēlējusies balsot, lai valstī mainītos gaisotne.
“Pagaidām viss ir ļoti saspringti. Cilvēki cits pret citu. Man šķiet, ka Francijai vajag pārmaiņas.”
“Sarkozī,” enerģiski noskalda 35 gadus vecais restaurators Sebastians Porte un sāk uzskaitīt visus iemeslus, kādēļ līdzšinējais valsts galva būtu labāks par sāncensi: “Viņš jau ir piecus gadus prezidents ar pieredzi un, protams, lai arī pieļāvis kļūdas kā daudzi citi politiķi, tomēr ir vienīgais, kurš arī pasaulei grūtos laikos zinās, kā valsti vadīt tiem cauri.”
Tikmēr franču valodas pasniedzējs Nikolā Demils godīgi atzīstas, ka pirmajā kārtā balsojis par centristu Fransuā Beirū un tagad uz iecirkni nācis ar smagu sirdi, jo viņam nav pārliecības ne par vienu, ne par otru kandidātu, bet, izvēloties mazāko ļaunumu no abiem, viņš izšķīries par Olandu. Līdzīgs stāsts ir arī vēstures profesorei Alisei Dupo: “Es biju domājusi balsot ar baltu lapu, jo iepriekšējā reizē vēlēju par “Kreiso fronti” un Žanu Liku Melanšonu, tomēr pārdomāju, jo sabijos, ja nu uzvar Sarkozī, nācu un nobalsoju par Olandu.” Ekstravagantā kundze koši dzeltenā, svītrainā cepurītē piemin vēl kādu faktu, par ko politikas vērotāji Sarkozī piekritējus brīdināja vēl dienas pirms izšķirošā balsojuma:
“Daudzi vēlētāji pirmajā balsošanas kārtā steidzās balsot par Lepēnu (labēji radikālās “Nacionālās frontes” līdere Marina Lepēna) ne jau viņas ekstrēmo ideju dēļ, bet tāpēc, ka viņa vienīgā solīja aizstāvēt darba tirgu no iebraucējiem no ārpasaules. Tas bija aktīvāk jādara sociālistiem. Taču tagad, izšķiroties par Sarkozī vai Olandu, daudzi no Lepēnas atbalstītājiem noslieksies Olanda virzienā.”
Šajās vēlēšanās tieši ekonomika, valstī augošais bezdarbs, nedrošība par nākotni, sociālā stabilitāte, arī izglītība un imigrācija ir jautājumi, kas visvairāk satrauc Francijas sabiedrību un uz kuriem pēc prezidenta apstiprināšanas sabiedrība gaidīs atbildes.
Dziesmas lietū
Visu vēlēšanu dienu Parīzē uzturējās tikai Nikolā Sarkozī, kurš kopā ar dzīvesbiedri Karlu Bruni rīta pusē veica balsojumu, bet līdz pat vakaram, kā ziņoja mediji, atradās Elizejas pilī un gatavojās izšķirošajam brīdim. Fransuā Olands tikmēr žurnālistu pūļa pavadībā balsoja Francijas pilsētā Tullē, kur viņš joprojām pilda pašvaldības vadītāja pienākumus.
Vēl līdz vakaram jūtama minstināšanās pavadīja abu pušu līdzjutējus, tā kā tradicionāli Parīzes svarīgākajos laukumos bija paredzēta viena vai otra līdera uzvaras sumināšana. Konkordijas laukumā ar skatu uz Elizejas laukiem, kur pirms gadiem pieciem lija šampanietis un dārdēja naktskoncerts, plānoja pulcēties Sarkozī fani. Bet Bastīlijas laukumā, kur zaudējuma sāpēs pirms pieciem gadiem sociālistu jaunieši sarīkoja divu dienu grautiņus, Olanda atbalstītāji solījās sagaidīt lielo stundu. “Es ar draudzeni iešu. Sāk mākties. Tas nekas. Būs “Singing in the rain” (Dziedāšana lietū – angļu val.). Mēs svinēsim!” apņēmīgi tikko pēc balsošanas saka 24 gadus vecais komerczinību students Toma.
