Franči dumpojas pret pensiju reformu 15
Valdis Bērziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vairākas Francijas valdības pēdējos gadu desmitos ir centušās atcelt īpašo pensionēšanās plānu ar tā daudzajām kategorijām un ieviest vienotu standartu pensijām, taču nesekmīgi.
Valsts pensiju sistēmas reforma ir viens no Emanuela Makrona otrās prezidentūras stūrakmeņiem, taču tās īstenošana sadūrusies ar plašu sabiedrības slāņu pretestību. Valdība norāda, ka reforma, kuras īstenošanai agrāk bija pietrūcis politiskās gribas, ir nepieciešama, jo pašreizējā pensiju sistēma nav ilgtspējīga un var sabrukt. Francijas arodbiedrībām, no kurām daudzas ir radikāli kreisi noskaņotas un gadu desmitiem bija radušas atbildēt uz pensiju sistēmas reformas mēģinājumiem ar streikiem, var nākties pārskatīt savu attieksmi. Analītiķi uzskata, ka arī prezidentam Makronam jāieņem elastīgāka nostāja domstarpību atrisināšanā.
Pašreizējā pensiju sistēma nav ilgtspējīga
Reformu jau apstiprinājis Francijas senāts, un šonedēļ to paredzēts izskatīt parlamenta abu palātu kopīgajā komitejā, kas izstrādās galīgo likumprojektu, kas tiks nodots balsošanai abām palātām. Ja Makrona valdībai pirms balsojuma neizdosies nodrošināt balsu vairākumu, premjerministre Elizabete Borna var izmantot reti lietoto un pretrunīgo konstitucionālo procedūru, lai pieņemtu likumprojektu bez balsojuma.
Francijas valdība vēlas paaugstināt pensionēšanās vecumu no 62 līdz 64 gadiem, kā arī pagarināt obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu periodu pilnas pensijas saņemšanai. Paredzēts arī likvidēt atsevišķu profesiju pensiju privilēģijas. Šobrīd pensionēšanās vecums Francijā ir viszemākais ES.
Francijā daudzu valsts uzņēmumu un iestāžu darbinieki jau gadu desmitiem pensionējas saskaņā ar īpašu plānu. Šis pensiju plāns ietver nacionālā dzelzceļa (SNCF), Parīzes transporta tīkla (RATP), valsts elektrības (EDF) un gāzes tīkla (GDF) darbiniekus, kā arī virkni citos dienestos nodarbināto – armijā, policijā, flotē. Savs pensionēšanās plāns ir civildienesta notāriem, Parīzes operas darbiniekiem, Francijas Bankas ierēdņiem, ogļračiem u. c.
Galvenā atšķirība starp īpašo pensionēšanās plānu un privātā sektora parastajiem pensionēšanās plāniem ir pensionēšanās vecums un gadu skaits, cik ilgi nodarbinātajam jāveic pienesums pensiju fondā, pirms viņš ir tiesīgs saņemt pilnu pensiju. Privātajā sektorā minimālais pensionēšanās vecums ir 62 gadi (kopš 2010. gada, agrāk bija 60 gadi). Minimālais ceturkšņu skaits pensiju fonda pienesumam, lai saņemtu pilnu pensiju, ir no 166 līdz 172 ceturkšņiem atkarībā no dzimšanas datuma. Darbinieki, kas ietverti īpašajā pensionēšanās plānā, var doties pensijā agrāk.
Valdības izveidota komisija Francijas pensiju fonda darbības izpētei ieteikusi rūpīgi izvērtēt īpašo pensionēšanās plānu statistiku. Pensionāru skaits atšķiras no vidējā iedzīvotāju skaita, piemēram, Francijas dzelzceļā strādā vairāk vīriešu nekā sieviešu. Privātajā sektorā vidējais pensionēšanās vecums ir 57,5 gadi, bet vidējais vecums, kad darbinieki ir tiesīgi saņemt pilnu pensiju, ir 61,3 gadi. Starpība tiek nomaksāta no valsts agrīna pensionēšanās fonda.
Pensiju fondā veidojas iztrūkums
Analītiķi atzīmē, ka ir grūti salīdzināt pensionēšanās noteikumus valsts un privātajā sektorā, jo atšķiras iemaksu un izmaksu apjoms un ilgums pensiju fondos un darbinieku aizvietošanas apjoms. Piecpadsmit kategorijas aptverošā īpašā pensionēšanās plāna priekšrocības apmaksā darba devējs, un tās ir iekļautas darbinieka darba līgumā. Noteikumi darbavietās ir dažādi, piemēram, valsts dzelzceļā nav paredzēta 13. mēnešalga, kā tas ir vairākumā privātā sektora uzņēmumu. Būtisku atšķirību veido fakts, ka privātajā sektorā strādā 18 miljoni darbinieku, bet pensionāru ir 15 miljoni. Šīs atšķirības dēļ īpašo pensionēšanās plānu daļēji finansē valsts, pašvaldība vai valstij piederošo uzņēmumu darbinieki, kas iekļauti parastajā pensionēšanās plānā. Mazākais īpašā pensionēšanās plāna fonds ir Strasbūras autonomās ostas 156 darbiniekiem un 206 pensionāriem. Nodarbināto skaits nozarēs, kur tiek izmantots īpašais pensionēšanās plāns, piemēram, ogļrūpniecībā un dzelzceļā, samazinās, tāpēc tur strādājošie nevar nosegt pensiju izmaksas. Īpašā pensionēšanās plāna ietvaros 2006. gadā tika izmaksāti 14,7 miljardi eiro, bet iemaksas bija tikai 6,2 miljardi eiro. Darba devējiem nākas maksāt augstākas sociālā nodokļa likmes par katru nodarbināto (dzelzceļā – 38,15%), bet nodokļu pieaugums vēlāk atainojas preču un pakalpojumu cenās. Vilciena vadītājs var pensionēties 50 gadu vecumā, ja nostrādājis šajā darbā vismaz 15 gadus un 25 gadus maksājis sociālo nodokli (7,85%). Tad viņa pensiju veido 2% no katra darba gada algas, nepārsniedzot 75% no darba algas kopsummas.
