Fragments no Gunta Tālera romāna “Grēksūdzes noslēpums” 0
Guntis Tālers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc īsa brīža nobūkšķēja ārdurvis, atskanēja kāju dauzīšanas troksnis un ienāca Ignats.
– Piedošanu, kungi, par kavēšanos, – viņš sacīja savā skanīgajā baritonā. – Bet man šoreiz tiešām sanāca neparedzēti apstākļi… Pēdējā brīdī atcerējos, ka pagājušajā spēlē zaudēju un no manis pienākas kompensācija… – Ignats nolika uz galda kartona kārbu. – Veikalā nez kas bija noticis ar termināli, nevarēju samaksāt ar karti, nācās skriet uz bankomātu pēc naudas. Lūdzu, tortīte, kā runājām.
Viņiem uzsākot savas piektdienas tikšanās, Rihards ierosināja spēlēt uz naudu. – Desmit centi punktā, tas būtu pietiekami, – viņš teica. – To nevarētu uzskatīt par azartspēli, es tā domāju.
Tomēr Leons nepiekrita, un pēc karstām debatēm viņi vienojās par kompromisu. Desmit centi punktā gan tika apstiprināti, bet naudas vietā zaudētājs par zaudēto summu līdz nākamajai spēlei sagādāja pārējiem kādu našķi.
Iepriekšējā reizē Ignatam nebija veicies, zoles vakars beidzās ar pamatīgu sagrāvi par labu Ričijam un Leonam, un sakrātie mīnusi, kā tagad izrādījās, bija inkarnējušies lielā putukrējuma tortē.
Torti sarunāja ēst vēlāk, kafijas pauzē pēc pirmās spēles stundas.
– Tu, Ignat, izskaties tāds neizgulējies, – piezīmēja Rihards, jaucot kārtis, kad visi bija ieņēmuši savas vietas.
Patiešām, dakteris izskatījās sanīcis. Parasti viņš bija nevainojami gludi skuvies un veselīgi svaigu sejas krāsu, bet tagad uz vaigiem varēja samanīt bārdas rugājus un zem acīm vīdēja tumši loki. Gandrīz kā Bruno, nodomāja Leons. Pat Ignata iesirmie mati, parasti kārtīgi safrizēti, ieziesti ar eļļu un pieglausti pie galvas, tagad bija izspūruši un pārauguši, šķipsnām krītot uz ausīm.
Ārsts pacēla kārtis, uzmeta īsu skatienu un nolika atpakaļ uz galda.
– Man šoreiz garām. Jā, tiešām, slikti guļu pēdējā laikā. Laikam dēļ stresa darbā. Un vēl vīrusa sekas. Visa tā sasodītā pandēmija… Mirstība pieaug, daudzus pacientus esmu zaudējis.
– Mūsu draudzē arī tas pats, – piebilda Leons. – Šodien bija vienas bēres, un uz rītdienu arī pieteiktas. Pārsvarā no vīrusa, kaut gan – ne tikai. Droši vien esat dzirdējuši par mūsu svētdienas skolas skolotāju. Paula Jonava. Jauka, izdarīga sieviete bija. Ļoti traģisks stāsts… Piedodiet, bet pie kāršu galda par to negribu runāt. Man arī garām. Ko teiksi, Ričij?
– Jā, esmu dzirdējis, – Rihards atsaucās. – Briesmīga traģēdija, patiešām! Piedod, mācītāj, bet reizēm uzmācas lielas bažas par to, kas īsti ir tas jūsu daudzinātais Dieva plāns. Kāpēc visādi alkatīgi, vardarbīgi un visādi citādi elementi, bez kuriem pasaulei būtu tiešām labāk, – kāpēc tieši viņi dzīvo cepuri kuldami, bet šī nabaga sieviete… turklāt, cik saprotu, viņa bija ticīgā un aktīva baznīcas atbalstītāja, – kāpēc viņai bija jāiet bojā tik šausmīgā nāvē? Leon, ko teiksiet par to?
Advokāts pacēla divas kārtis no kavas un saviebās.
Ignats klusēja un, lūpas sakniebis, pētīja savas kārtis.
– Tas reizēm patiešām ir grūti izprotams, – Leons piekrita. – Ikreiz par to aizdomājos, kad jāsaka atvadu vārdi pie kapa, kad tuviniekiem vajadzīgs kāds mierinājums. Ko viņiem pateikt? Kāpēc tā notika? Īpaši, kad mirst gaiši, labi cilvēki, nevainīgi bērni… Vienīgais, kas nāk prātā, ir tas, ko Pāvils rakstīja savā vēstulē romiešiem: “Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi! Kas gan ir izpratis Dieva prātu, kas ir bijis Viņa padoma devējs?” Nē, piedodiet, jau teicu, negribu par to runāt. Īpaši tagad… Tas jau izklausās kā zaimošana. Mācītājs ar kāršu kavu rokās citē Svētos Rakstus.
Rihards piekrītoši pamāja, bet ārsts, reaģējot uz pēdējo Leona teikumu, sašķieba labo mutes kaktiņu smīnam līdzīgā grimasē un turpināja kārtot savu kavu.
– Viņas vīrs Evarts ir mans pacients un ģimenes draugs, – Ignats beidzot sacīja, nomezdams galdā kārava dūzi. – Pirms pāris mēnešiem saķēra to nolādēto vīrusu, dēļ tā zaudēja spēkus un kļuva par bezdarbnieku, un tad vēl šī traģēdija… Agrāk bija vīrs kā ozols, bet nu tik īsā laikā – pilnīgi sagrauts. Tagad mokās ar depresiju, vaino sevi notikušajā… Turas tikai uz zālēm. Arī viņš, ja tā ņem, ir kārtīgs cilvēks, godīgs un pieticīgs darba darītājs. Un par ko gan viņam tāds pārbaudījums?
Leons nopūtās un mēģināja pievērsties spēlei.
– Ignat, mēs ar tevi esam mazie! Kāpēc tu nāc pie manis ar trumpi?
– To nedrīkst apspriest, – Rihards aizrādīja. – Tu taču zini noteikumus! Ja viņš tā iet, tad ir kāds iemesls.
– Es kļūdījos, – sacīja Ignats. – Drīkst ņemt atpakaļ?
Rihards skaļi nopūtās un nometa kārtis galdā.
– Labi, – viņš noteica. – Izskatās, ka nevaram koncentrēties spēlei. – Man ir priekšlikums. Šo partiju anulējam, iedzeram kafiju, apēdam Ignata torti un padomājam – varbūt mēs varam kaut kā palīdzēt tam nabaga cilvēkam Evartam. Tad varēsim turpināt spēli. Ignat, nerādi tik nelaimīgu seju, tu arī dabūsi torti. Norunāts?
Pirms dažiem mēnešiem
Viņš nospieda izslēgšanas pogu uz krūmgrieža roktura. Dobjā vibrācija norima, motoram beidzot savu ķērcošo dziesmu, un iestājās klusums.
Evarts pacēla apaļīgās, melnās, skaņu slāpējošās austiņas, atvirzīja ķiveres sejsegu un vērtējoši nopētīja šīs dienas veikumu. Priedīšu rinda bija izkopta godam, visas lielās atvases aizvāktas, kroplīgie kociņi likvidēti un pārāk tuvu augošie – izretināti. Diemžēl maz, pārāk maz. Šķiet, šodien viņš nav sasniedzis vakardienas apjomu, un nu jau pilnīgi skaidri varēja redzēt, ka, nedēļas nogalei tuvojoties, viņa sakoptās jaunaudžu platības ar katru dienu turpina samazināties. Pirmdienā viņam gadījās visbiezāk noaugušais sektors, kur starp pusaugu priedītēm bērzu un apšu atvases saaugušas biezas kā suseklis, sasniedzot pat pāris metru augstumu, tomēr, par spīti visam, viņš dienas beigās varēja reģistrēt gandrīz pushektāru nokoptās platības. Šodien, kaut darba grūtības pakāpe bija krietni zemāka, platība varēja būt ne vairāk kā trešdaļa hektāra. Naudas izteiksmē, atrēķinot degvielas izmaksas, varētu teikt, ka šodien viņš strādājis par teju vai minimālo stundas likmi.
Pārāk lēnas kļuvušas viņa kustības. Par maz enerģijas, vairāk un biežākas atpūtas pauzes. Arī kājas, šķiet, cilājās smagāk, it kā zābakiem būtu uzradušās biezas svina pazoles.
Gausā solī aizslājis līdz nogabala malai, Evarts savāca pie liela celma atstātās mantas – oranžo degvielas kannu un mugursomu, tad devās cauri priežu silam automašīnas virzienā.
Kaut arī pēc darba pirms došanās mājup bija pārvilcis siltas un sausas drēbes, viņš sajuta nepatīkamus drebuļus uz muguras, ādai kļūstot savādi jutīgai. Allaž tas bijis priekšvēstnesis kādai slimībai. Vai tiešām arī šoreiz? Nelaikā, galīgi nelaikā! Normatīvi jau tā nepildījās, strauji tuvojās darba uzdevuma izpildes termiņi, un viņš acīmredzami kavēja. Bija plānojis pastrādāt arī brīvdienās, lai atgūtu šonedēļ iekavēto, un tagad nogāzties gultā ar gripu vai ko tamlīdzīgu būtu galīgi nelaikā. Nedod Dievs, ja būs saķēris jauno vīrusu! Tas viņu izslēgtu no aprites uz veselu mēnesi… Par tādu pavērsienu pat negribējās domāt. Visticamāk būs parasta saaukstēšanās, nekas vairāk. Viņš taču centās būt apzinīgs, nēsāja masku, mazgāja rokas, izvairījās no cilvēku drūzmas. Turklāt augas dienas pavadīja svaigā gaisā. Lai nu kurš varēja kļūt par epidēmijas upuri, tikai ne Evarts.
***
Viņš pamodās nakts vidū bez īpaša iemesla. Miegs pēkšņi tā vienkārši bija pazudis, un viņš gulēja, plaši atvērtām acīm raugoties tumsā.
Guļamistabā valdīja smacīgs karstums. Laikam atkal kaut kas nogājis greizi ar mājas apkures regulēšanas automātiku. Evarts atmeta segu un nolēma doties uz virtuvi, lai padzertos, bet, tiklīdz sāka slieties sēdus, aiz sāpēm ievaidējās un atslīga atpakaļ spilvenā. Jau atkal tā mugura! Nolādēts! Viņa mūžīgā problēma. Evarts spēja to sastiept un samežģīt pat uz līdzenas vietas, neko īpašu nedarot; pietika vien nepareizā leņķī pieliekties vai, guļot gultā ne tā pagrozīties, un viss… Invaliditāte uz pāris dienām garantēta. Tas nu gan nāca galīgi nelaikā – tieši tagad, kad lūzt vai plīst, bet vajadzēja pabeigt un nodot iesākto meža nogabalu, lai pasūtītājs nesāktu rēķināt soda sankcijas. Pāris reižu tādus piedraudējumus viņam jau bija nācies uzklausīt. Tiesa, līdz reāliem naudas sodiem parasti nenonāca, bet, kas zina…
Viņš uzmanīgi, saudzēdams jutīgo jostas rajonu, piecēlās sēdus un nolaida kājas uz grīdas.
Lamināta dēlīši viņa sakarsušajām pēdām šķita ledaini auksti.
Sperot pirmos piesardzīgos soļus, Evarts saprata, ka sāp ne tikai mugura. Arī potītes bija stīvas un sāpīgas. Gluži kā pirmajā reizē pēc mežā aizvadītas darba dienas, kad viņš pārradās mājās, tik tikko kājas vilkdams. Toreiz pagāja gandrīz mēnesis, līdz ķermenis pierada pie neierastās slodzes. Pa vakariem nācās ierīvēt muskuļus un locītavas ar zirgu smēri un lūgt Ignatam Audersonam, kurš vienlaikus bija gan ārsts, gan arī viņu ģimenes draugs, kāda efektīvāka pretsāpju līdzekļa recepti.
– Vispār es tev neieteiktu to mežu, – Ignats izskatījās norūpējies, – visu mūžu esi sēdējis savā radiorūpnīcā pie konveijera, un tad pēkšņi iejūdzies tādā slodzē… Tu sabeigsi locītavas. Labāk atrodi ko citu. Nu labi, viena rūpnīca slēgta, bet vai tad tiešām nekā cita Latvijā vairs nav?
– Man ir apnicis tas darbs, – Evarts atteica. – Gadiem ilgi viens un tas pats, saules gaismu neredzot, dienu no dienas. Gribu brīvā dabā, svaigā gaisā, veselīgas kustības un tā tālāk. Paskaties uz manu vēderu, tas kļūst aizvien lielāks un lielāks. Man ir kaut kas jāmaina, un es izturēšu.
Viņš izturēja. Dzēra Ignata izrakstītās tabletes, saitēja muguru un apakšdelmu muskuļus un rīvējās ar asi smakojošo ziedi, kā dēļ tika izraidīts no laulības gultas trimdā uz dīvāniņu viesistabā. Tad ķermenis palēnām pierada, mocību un dīvāniņa trimdas laiks beidzās. Evarts zināja, ka tā būs – daba viņu bija apveltījusi ar spēcīgi veidotu augumu, kas radīts slodzei un cīņai. Tikai viņš, jaunībā nez kāpēc izvēloties ar radio regulēšanu un montāžu saistītu profesiju, šo dabas dāvanu bija pametis novārtā, ļāvis muskuļiem atslābt un kļūt ļenganiem, bet locītavām – vājām un viegli traumējamām.
Tomēr Ignatam zināmā mērā izrādījās taisnība. Netrenētais ķermenis šad un tad izmeta kādus stiķus, piemēram, šonakt.
