FOTOREPORTĀŽA. LA.LV komandas ekskursija uz Tallinu, atklājot kaimiņzemē vēl neredzētas vietas
16
Raksta līdzautore: Megija Kokoreviča
Augustā daļai LA.LV redakcijas komandas bija lieliska iespēja doties ekskursijā uz Tallinu un Neisāri. Pēc raženi aizvadītas vasaras un pirms lielā rudens uzrāviena mums gribējās kā skolas laikā – iekāpt autobusā un doties ekskursijā. Apsēsties pēdējā krēslā, izsmieties, būt kopā un vakarā ilgi neiet gulēt.
Tas viss izdevās kopā ar mūsu draugu – ceļojumu aģentūras “Impro” – atbalstu. Sakām milzīgu paldies “Impro” un virtuāli ņemam arī jūs, mūsu lasītāji, līdzi ceļojumā uz kaimiņzemi, kura mūs patīkami pārsteidza un ne reizi vien lika sajūsmā iesaukties: “Grūti pat noticēt, ka tas ir tepat Baltijā!”
Bija jāmostas agri
Atzīstos, pirms ceļojuma bija neliels satraukums – kā gan tas būs, ceļot grupā ar autobusu, pašām šķietami nekontrolējot situāciju. Un tad vēl agrā mošanās, lai jau plkst. 7.00 būtu autoostā…
BET! Jau iepriekšējā vakarā ceļasomā tika salikti kādi našķi, pāris rezerves apģērba gabali, jo devāmies tomēr uz divām dienām, dators, jo plānā bija arī pa ceļam publicēt portālā ziņas, un, ko tur liegties, arī pudele vīna.
Viss mulsums par to, kā nu būs, šķiet, pazuda pāris sekunžu laikā. Lielais prieks no rīta satikt samiegojušās kolēģes, ieraudzīt gidi Signi un šoferīti Normundu, kuri uzreiz iekaroja mūsu komandas simpātijas, un mūsu starpsezonu ceļojums kopā ar “Impro” varēja sākties. Bijām atvērtas kopābūšanai un piedzīvojumiem.
Un, jā, jā, iepriekš satraucos arī par daudzu stundu ilgo braucienu uz Tallinu – nu kā es nosēdēšu tik ilgi autobusā? Patiesībā ceļš pagāja neiedomājami ātri. Signes stāstījums aizrāva un stiprināja vēlmi ceļot vēl un vēl. Katrs saņēmām sagatavotu Igaunijas karti, pamata vārdnīciņu igauņu valodā un dzirdējām ne tikai neskaitāmus aizraujošus stāstus par kaimiņzemi, bet arī īpaši sagatavotu mūziku. Tas laikam saucas “vairāk nekā prasa pienākums”.
Pirmā pietura – Rummu karjers
Teikšu uzreiz – man šī bija vismīļākā vieta visā šajā ceļojumā, kas lika sajūsmā teju spiegt un radīja nepārvaramu vēlmi fotografēt katru karjera stūrīti, lai noglabātu ne tikai atmiņā, bet arī fotogrāfijās. Šeit nudien bija sajūta, kā iekļūt kādā aizraujošā filmā un citā realitātē, aizmirstot, ka esam tepat – Baltijā.
Rummu karjers gadiem ir bijis Vasalemmas marmora atradnes vieta. Pēc karjera straujās applūšanas zem ūdens palika liels raktuvju ekskavators, ēkas un cits inventārs, kas kopā ar izcili skaidru ūdeni veido unikālu zemūdens muzeju un paradīzi peldētājiem un nirējiem. Apkārt esošie stāvie uzbērumu kalni un tirkīzzilais ūdens rada sirreālistisku skatu.
Apskates vietā ir iespēja uzkāpt kalnā, lai izbaudītu skatu no augšas (kāpt iespējams gan pa mierīgāku, gan ekstrēmāku taku), kā arī pieiet pie tik dzidri zilās ūdenskrātuves. Uzmanību piesaistīja, ka vieta nav kā konfekte iepakota tūristiem – te nav glītu taciņu, norobežojumu, norāžu – viss ir kā “dzīvē”, neaiztikts, tāpēc jo īpaši izbaudāms un īsts.
Paldiski un padomju laika noskaņa, Sūrupi bāka
Tālāk ceļš veda uz Paldiskiem – pilsētiņu, kuru biju dzirdējusi vien pēc nosaukuma. Izrādās, tās nosaukums cēlies no tā, ka igauņiem īsti labi nepadodas izrunāt burtu “b”, tāpēc pilsēta, ko gribējies nosaukt par Baltiskij, galu galā kļuvusi par Paldiski.
Aplūkojām Pētera I bastiona atliekas, padomju militārās celtnes un cara laika nocietinājumus Pakri pussalā.
Paldiskos piedzīvojām arī “noskaņīgu” pusdienu pauzi – Pētera I krodziņā mūsu grupai bija klāts garš galds, pie kura, jautri čalojot, baudījām čaklu igauņu pagatavotu maltīti. Tiesa gan, cepetis, kartupelīši un salāti milzu pārsteigums nebija un mūsu vēderiem jau ir tāda ierasta ēdmaņa. Jā, izrādās, igauņiem nemaz nav tādu izteiktu nacionālo ēdienu. Paši gan sakot, ka siļķes pie viņiem esot visgardākās teju visā pasaulē.
Īpaši veiksmīgi intriga tika radīta, dodoties uz Sūrupi fotogēnisko noslēpumaino pludmali. To neesot viegli atrast, kādā no iepriekšējām ekskursijām autobusam pat neesot izdevies tai piekļūt. Tā esot īpaša, romantiska un klusa pludmale. Bijām saintriģēti līdz maksimumam (atkal – gides talants).
Sajūtu paspilgtināja fakts, ka, izkāpjot ceļa galā pie meža celiņa uz Sūrupi pludmali, uz ceļa sastapām rāmā pastaigā devušos stirnu. Neliela pastaiga pa mežu, un te nu mēs esam. Klinšainais krasts, īpašais jūras ieloks un nepārvarama vēlme momentā novilkt apavus, lai iekāptu jūrā. Tieši tas, kas vajadzīgs karstā vasaras dienā. Šajā vietā vienmēr var satikt zvejniekus, romantiķus vai fotogrāfus gumijas biksēs, kas iemūžina skatu ar jūru un debesīm.
Ceļojumam garšu piešķīrām arī pašas
Pirmās dienas vakarā bija arī ekskursija pa Tallinas vecpilsētu, kuru mēs noslēdzām ar savas komandas vakarēšanu kādā vecpilsētas terasē, kuras nosaukums jau piemirsies, bet garša, šķiet, vēl jūtama uz mēles.
Un beigu beigās viesnīcas foajē ļāvāmies vakara sarunām, cik vien ilgi acis pēc intensīvas dienas spēja turēties vaļā.
Leģendām vītās Naisāres jeb sieviešu zemes valdzinājums
Nākamās dienas rīts iesākās ar brokastīm, bet pirms tam – ziņu publicēšanas portālā , lai mūsu lasītāji būtu informēti par aktuālākajiem notikumiem un nemaz nenojaustu par nelielo redakcijas ekskursiju.
Un jau atkal – sakāpām autobusā un devāmies ceļā. Ceļš nebija garš, pāris minūšu braucienā no viesnīcas atradās kuģu piestātne. Sakāpām kuģītī un devāmies uz leģendām vīto salu Naisāri jeb, kā to tautā dēvē, sieviešu zemi. Diena bija saulaina un caur viļņiem, kas neatlaidīgi sitās pret ne pārāk lielā kuģīša vraku un ne vienam vien pasažierim lika aizturēt elpu vai pat aizvērt acis, traucāmies uz salu, kas kopš seniem laikiem izmantota armijas vajadzībām.
Izkāpjot Naisārē, mežrozīšu krūmiem bagātajā pludmalē mūs sagaidīja sens kravas auto. Rāpāmies tā piekabē, lai ar visu ekskursantu grupu nokļūtu ieplānotajās apskates vietās. Šoferis, kas vienlaikus bija arī gids, braucienu centās padarīt aizraujošu, garām nelaižot nevienu bedri, tādējādi liekot turēties cieši.
Kad nokļuvām plānotajā vietā, uzklausījām salas gida stāstu par salu, kuru jau bijām dzirdējuši no “Impro” gides Signes. Leģendas vēsta, ka uz salas reiz dzīvojušas tikai sievietes – asinskāras amazones. Viņas pludmalē centušās pievilināt vīriešus (zvejniekus un citus jūras braucējus). Nolūks bija tikai viens – radīt bērnus. Kad tas tika paveikts, vīrieši nogalināti un iemesti atpakaļ jūrā. Tas pats noticis arī tad, ja viņām piedzimuši dēli. Ja piedzima meita, viņa kļuva par nākamo nāriņu, kura varēja pievilināt nākamos upurus.
Taču viss cits, ko redzējām uz salas, nebūt nebija saistīts ar sievietēm. Tur reiz atradusies mīnu rūpnīca, kā arī lielgabalu baterija, kura daļēji vēl saglabājusies un kurā mūsdienās tiek rīkoti dažādi pasākumi (arī Ziemassvētku, kas šķita pat ļoti amizanti), svinības, kā arī reivs, kas skan daudz atbilstošāk, ņemot vērā seno telpu interjeru, ko mums bija iespēja apskatīt.
Salas apskati īpašu padarīja kāda mūsu ekskursijas dalībnieka piebildes par dienesta laikā piedzīvoto. Viņš reiz dienējis tieši šajā salā, un paralēli gida stāstiem par piedzīvoto, izjusto un redzēto varēja dzirdēt viņa atmiņas, kuras viņš nevēlējās visiem izklāstīt.
Naisāre bijusi dažādu valstu varu pakļautībā, tāpēc daudz kas ir izpostīts, daudz kas atjaunots un daudz kas – tikai atjaunošanas procesā. Uz salas dzīvo tikai trīs cilvēki, kuri atteicās pamest savas dzīvesvietas (gluži kā latviešu purva Inta, kas spītīgi turējās pretim visiem mēģinājumiem viņu pārcelt uz dzīvi citur), kamēr pārējiem drošības, kā arī citu apsvērumu dēļ tas bija jādara obligāti.
Diena bija par īsu, lai apskatītu visu salu, taču papildus jau iepriekš minētajam apskatījām arī bāku, kas atradās pludmalē, un ar kravas auto devāmies ne mazāk jautrā atpakaļceļā uz kuģīti, kas mūs jau gaidīja, lai nogādātu Tallinā. Tikmēr jau bijām saņēmušas ziņu, ka par Rīgas mēru tiks ievēlēts Vilis Ķirsis, publicējām ziņu un viļņi mūs ieaijāja 15 minūšu diendusiņā pirms brauciena mājup.
Nekur nav tik labi kā mājās
Un atkal – iekāpām autobusā, taču šoreiz devāmies uz mājām, jo nekur taču mūs negaida tā. Braucot ārā no Igaunijas skaistās galvaspilsētas, klausījāmies gides stāstos par dažādām ēkām, arhitektūru un igauņu paradumiem, kā arī ieteikumos, kādas ir garšīgākās konfektes un citi pārtikas produkti, ko aizvest mājās saviem mīļajiem.
Mums parasti igauņi asociējas ar lēnumu, taču arī viņiem ir kāda asociācija, kas vērsta pret latviešiem. Viņi smejoties, ka latviešiem esot seši kāju pirksti. Kāpēc? Neatklāsim taču visu ceļojuma esenci…
Pa ceļam piestājām Pērnavā, lai papusdienotu, iegādātos suvenīrus, konfektes (ko nu kurš vēlējās) un pēc tam dotos taisnā ceļā uz Rīgu.
Jāceļo vēl!
Šķiet, tieši šāda ir galvenā atziņa pēc brauciena. “Impro” mums uzdāvināja lielisku iespēju atpūsties, pabūt ārpus ikdienas un sajusties kā skolas laika ekskursijā, kad “skolotāja” ir fantastiski izplānojusi maršrutu, bet mums atliek vien to baudīt, fotografēt un bagātināt ar savām emocijām.
Un šāda grupas ekskursija noteikti ir ļoti labs risinājums darba kolektīvam – iesēsties autobusā visiem bariņā, saliedēties, izsmieties un izbaudīt. Starp citu – mums izdevās pa ceļam arī nedaudz pastrādāt – interneta pārklājums Igaunijā ir labs, mūsdienu tehnoloģijas itin labi ļāva ziņas portālā publicēt arī no pludmales, autobusa vai kafejnīcas. Jūs nemaz nepamanījāt, ka neesam “mājās”, vai ne?
No sirds paldies “Impro”!
