FOTORECEPTE: Krāsnī apcepta pīles gaļa ar sīpoliem Zvejsalnieku gaumē 0
Teirumnīku saimnieces receptes izturējušas eksperimentu un laika pārbaudi
Kuplajā Zvejsalnieku ģimenē galvenā gatavotāja ir mamma Anita. Mazbērni viņu sauc, kā Latgalē ierasts, par babu. Ja pusdienās pie galda deviņi cilvēki, maltītei jābūt ne tikai garšīgai, bet arī vienkārši un ātri pagatavojamai. Tādas ir Anitas Zvejsalnieces iecienītākās receptes – izsijātas neskaitāmos eksperimentos un izturējušas laika pārbaudi.
Pīļu medību sezonas laiks, kad uz jakti dodas abi dēli, nāk ar spalvu plūkšanas priekiem, bet medniekmamma nekurn, jo Teirumnīku mājās darbus nešķiro – ja vajag, putniem ķeras klāt arī vīrieši un jaunā audze.
Kurš jūsmājās bijis pīlēm bagātākais gads?
Pirms piecpadsmit gadiem vai pat senāk ar pīļu māgām vien bija piepildīta desmit litru kanna. Tik daudz putnu vīri nomedīja divās medību atklāšanas dienās.
Ko darījāt ar tādu lērumu?
Marinējām, žāvējām. Tas bija laiks, kad izmēģināju visu ko – gan ar tomātu mērci, gan sieru, kāds iestāstīja, ka sarkanajās bietēs gatavotās pīles esot ļoti garšīgas. Tagad vairs neeksperimentēju, jo esmu atradusi ēdienu, kas mums pašiem garšo vislabāk – pīlēm lieku klāt tikai sīpolus, sāli un piparus.
Vispār ar pīlēm ņemos jau kopš 1982. gada, kad ieprecējos Ēvalda Zvejsalnieka ģimenē. Pirms tam man nebija nekādas darīšanas ne ar medniekiem, ne medījumiem. Pie vīra izgāju vēl jauna meitene, man bija tikai 18 gadu.
Kāds bija mednieksievas sākums – vīramāte ierādīja, kā gatavot medījumu?
Klusēdama pār plecu skatījos, kā viņa to gatavo, un burtiski gada laikā svarīgāko arī apguvu. Kad no vīra vecākiem sākām dzīvot atsevišķi, es jau visu pratu.
Vīrs brīvdienās pa medībām, sieva ar bērniem un pie plīts – jums tas patika?
Ko tik nedarīju, lai piedabūtu Ēvaldu palikt mājās – gan durvis slēdzu, gan priekšā sēdēju. Reiz ziemā, kad vīrs gribēja braukt lielo dzīvnieku medībās, aizslēdzu durvis, taču viņš izmeta plinti pa otrā stāva logu un pēc tam pats tai izlēca pakaļ, bet es paliku raudādama ar trim bērniem. Lai kā gribēju vīru pārlauzt, galu galā viņš pielauza mani.
Vēlāk jau, kad bērni paauga un ēda karbonādes un kotletes, bet vīrs atnāca mājās no darba noguris, es biju tā, kas mudināju viņu doties uz mežu. Teicu – vīriņ, klausies, gaļa beigusies, nu aizej medībās. Viņš man prasa – durvis vairs neslēgsi? Lai samierinātos ar vīra hobiju, man bija vajadzīgi kādi desmit gadi.
Un medības kļuva par jūsu ģimenes ikdienu.
Kad naktī mednieks atgriežas no medībām, vajag kādu, kas palīdz medījumu apstrādāt. Tad ceļamies un ejam palīgā.
Kuri ir Zvejsalnieku saimes iecienītākie ēdieni?
Visiem ļoti garšo mežacūkas kotletes. Gaļai parasti piemaļu mājas cūkas speķīti, jo mežacūkas taukumu specifikās garšas un graudainuma dēļ kotletēs neizmantoju. Ja nav speķa, pieleju labu olīveļļu, pievienoju olu, ūdeni. Baltmaizi gan nelieku. No garšvielām izmantoju ķiplokus, melnos piparus un sāli.
Ja vīri nomedī buku, gatavoju sautējumu ar labi daudz pētersīļiem. Gaļu sagriežu palielos gabalos, viegli apcepu, lieku katlā, pārklājot ar zeltaini apceptiem sīpoliem, pieleju ūdeni tik daudz, lai apņem gaļu, pievienoju piparus, sāli un sautēju. Kad gaļa mīksta, iemaisu sautējumā smalki sagrieztus vai saplucinātus pētersīļus un pasutinu vēl piecas minūtes. Pasniedzu ar mīcītiem kartupeļiem, tā mēs saucam kartupeļu biezputru, kam klāt sviests vai krējums.
Ar vārītiem, kapātiem kartupeļiem, kam pievienots sviestiņš un dillītes, ļoti labi garšo miltos apceptas aknas krējuma mērcē ar sīpoliem. Savukārt zacenes akniņas apcepu miltos, salieku māla bļodā, uzspiežu ķiploku, uzlieku vāku un sakratu, dažas minūtes garšai jāievelkas, un tad var ēst.
Man ir svarīgi, lai ēdienu varu pagatavot vienkārši un ātri, jo ģimene kupla, un bieži vien jāpaēdina arī mednieku kolektīvs, kur cilvēku vēl vairāk. Tad ir viens zvans uz mājām – liec lielo kartupeļu katlu, tūlīt būs aknas. Kamēr vīri apstrādā dzīvnieku, es pagatavoju aknas un kartupeļus.
Ēdienos gandrīz vienmēr un lielā daudzumā izmantoju sīpolus. Dārzā ar sīpoliem apstādītas piecas vagas, katra 300 metru garumā.
Ko darāt ar aļņa gaļu?
Pēc īstās receptes vēl taustos, tāpēc lielākoties liekam cietajās desās, taisām arī konservus. No plaušām un sirds var pagatavot lielisku pildījumu maniem cepelīniem (lasīt: Anitas cepelīni. – I. P.).
Vai jūsu mednieki gādā arī par saviesīgo dzīvi?
Šogad, apvienojot spēkus, izdevās skaista balle diviem kolektīviem – Silvanam, kura vadību pēc mana vīra nāves mednieki uzticēja dēlam Valdim, kopā ar kaimiņa Roberta Rebļa vīriem. Galdus klājām 80 līdz 90 cilvēkiem. Ar Roberta sievu Irēnu gatavojām ruletes, citas mednieksievas, kā arī manas meitenes uzņēmās taisīt rasolu un dažādus salātus, Viļānu sievas gatavoja siļķi kažokā – ēdienu bija tik daudz kā latgaļu kāzās.
Medībās pati esat bijusi?
Paņēma vīrs mani reiz uz gaidi, jo gribēju redzēt, kā notiek medības. Aizbraucam, sēžam, redzu – iznāk alnis un tik skaisti iet pa pļavu! Vīrs jau nomērķē uz šaušanu, bet es uzlieku roku uz ieroča un klusiņām saku – ļauj paskatīties. Tā mēs abi nolūkojāmies alnī un pēc tam devāmies mājās bez gaļas.
Ko vīrs – saprata jūs?
Nē, pārmeta un teica, ka uz medībām mani līdzi vairs neņems. Es arī neprasījos – pietika ar to vienu reizi.
Kā Anitai sievas mācīja pīles plūkt ar gludekli
Teirumnīkos bija sabraukuši gosti, vīri no medībām atgriezās ar labu guvumu, bet man nebija laika noņemties ar plūkšanu. Ierādīju viešņām, kā tas darāms ar rokām, bet sievas saka – ārprāts, ko tu mokies, mēs tev parādīsim, kā to var izdarīt daudz vienkāršāk, vajag tikai gludekli un drānu. Viņas saslapināja drānu, apsedza pīli un ar karsto gludekli pamatīgi nogludināja. Kad noņēma nost drāniņu un pīlei pārbrauca ar roku, spalvas viegli nogāja.
Tomēr es joprojām plūcu putnus kā senāk – ar rokām. Desmit minūtes, un pīle gatava.
Anitas cepelīnu recepte
Lietuviešu cepelīnus izdomāju pagatavot vienkāršāk – kā pildītas kartupeļu pankūkas. Sagatavoju pankūku masu no smalki sarīvētiem kartupeļiem, olas un miltiem. Lieku to uz pannas, kurā uzkarsēta eļļa, un ar karotīti izveidoju iedobumu pildījuma ievietošanai. Pildījumam izvāru plaušas, sirdi, samaļu gaļas mašīnā un lieku pannā sacepties kopā ar sīpoliem, pieberu piparus un sāli. Lieku pildījumu pankūkā, pārklāju to ar mīklas masu. Cepšana notiek palielā eļļas daudzumā. Kad pankūka no vienas puses ir apcepusies smuki brūna un kraukšķīga, ar divām dakšiņām griežu to uz otru pusi un cepu, līdz atkal brūna un kraukšķīga. Beigās vēl pasutinu svaiga krējuma mērcītē. Tā ir mana vienkāršotā cepelīna recepte, ko draudzenes iesaukušas par Anitas cepelīniem.
Mednieksievas stāsti
Neskati zosi pēc gredzena
No medībām vīrs atgriezās ar trim zosīm un man saka – klausies, tava mamma labi gatavo, atdod vecāko zosi viņai, jo pratīs tikt ar to galā, vidējo atdod manai mammai, bet jaunāko paņem sev. Paskatījos uz zosīm, redzu – vienai gredzens ap kāju. Man kļuva žēl to atdot, tāpēc apgredzenoto paturēju sev un pārējās divas atdevu abām mammām.
Savu zosi vārīju četras dienas – viņa bija ļoti ilgi dzīvojusi ar to gredzenu kājā… Tas tik bija špāss! Vīrs par to smējās un vai katrās zosu medībās vīriem stāstīja šo gadījumu.
Klusiņām pēc buka
Vīrs nomedīja buku, bija jāiet to meklēt. Viņš mani paaicina līdzi un saka, lai eju krūmājam pa vienu pusi, pats ies gar otru, taču piekodina, ka jāuzvedas klusiņām. Atrodu nošauto buku un klusiņām saucu vīru, bet viņš mani nedzird. Paņemu stirnāzi aiz ragiem un aizvelku uz ceļa malu. Vīrs pa to laiku apgājis krūmājam divas reizes riņķī – buka nav, sievas arī nav un tagad nezina, ko darīt. Staigā nelaimīgs ar plinti plecā, bet es stāvu pie mašīnas un gaidu, kad viņš nāks šurp. Tomēr skaļi vīru nesaucu, jo zinu, ka jāuzvedas klusiņām. Beidzot nāk Ēvalds uz mašīnu, ierauga mani un prasa, kāpēc neesot viņu saukusi. Saku – es jau saucu, bet tu teici, ka drīkst tikai klusiņām…
