Vai fotoradari likuši mainīt braukšanas paradumus? 0
Liene Bērzkalne Rīgā: “Man bieži iznāk braukt ne tikai pa Rīgu, bet arī ārpus pilsētas, tāpēc, lai nesarežģītu dzīvi sev un citiem, esmu ieaudzinājusi sevī divas lietas: iekāp mašīnā – uzreiz piesprādzējies, sēdi pie stūres – ievēro noteikumus.
Kad tas jau asinīs, nudien nekādu problēmu. Vienkārši un ērti. Kāpēc man lauzīt galvu par kaut kādiem radariem, kur tie atrodas vai neatrodas, es taču nekļūšu par radaru verdzeni! Turklāt – ja ātrumu nepārsniedzu?”
Haralds Kalns Ugālē: “Patiesībā radari ir laba lieta, autobraucēji pierod pie kārtības. Kāds ir satraucies par to, ka sodi neienes plānotos ienākumus (starp citu, kā vispār te var ko plānot?), bet patiesībā par to taču ir jāpriecājas, jo uzlabojas satiksmes drošība.
Protams, var pienākt diena, kad radari patiešām jāņem nost. Bet ieguvums taču nav tikai soda naudas veidā, lielākais labums, ka mainās cilvēku attieksme. Es te nerunāju par tiem, kas to vien gudro, kā noteikumus, radarus un vispār kārtību apiet.
Es jau arī neesmu bez grēka – ja ir taisns, līdzens un labi pārskatāms ceļa posms, palaižu virs atļautajiem 90 km/h. Bet nekad netrakoju, tāpēc vēl nekad mūžā neesmu maksājis sodu par ātruma pārsniegšanu. Fotoradari disciplinē, ja izgudro ko labāku – lūdzu, tad iztiksim bez tiem, bet pagaidām lai tie stāv.”
Melita Majore Carnikavā: “Katrs jaunums satiksmē – un radari nav izņēmums – kaut ko maina braukšanas paradumos. Cik zinu, tajās vietās, kur agrāk bieži notikuši nelaimes gadījumi, radari savu paveikuši, tātad paradums uzmanīties ņemas spēkā.”
Aivars Bite Jaunjelgavā: “Ir radari vai nav, kur tie ir – tas mani galīgi neinteresē. Cenšos nepārkāpt pieļaujamo ātrumu, tas viss. Ne jau ceļu policisti vai fotoradari – galvenais ir tas, ko mēs katrs varam dot ar paškontroli.”
