– Kādi ir tavi vājie punkti? 3
– Mans galvenais mīnuss – es nemāku samierināties. Čangaļa raksturs, itāļa temperaments. Esmu sapņotājs. Nespēju melot sev.
– Vai tas būtu kas slikts?
– Darbā tas reizēm traucē. Neprotu pieņemt kompromisus. Vienam kolēģim esmu atklāti pateicis: lūdzu, nekad mani nesveicini, man nevajag ne tavu enerģiju, ne tavas intrigas. Viņš: bet mēs taču strādāsim kopā! Nē, es ar tevi nestrādāšu. Tā nav augstprātība. Tie ir mani principi. Iespējams, es daudzus projektus savas ātrās dabas dēļ esmu palaidis garām. Man nav daudz draugu. Man ir daudz draugu starp meitenēm, kurām tagad katrai jau ir savs puisis, bet es… esmu kā vilks, kas klejo, klejo, klejo, līdz atrod savu vilceni. Viņi ir ģimene, staigā kopā, medī, viņš cīnās, bet tad kādā brīdī atkal aizklejo prom. Neiet pa kreisi, vienkārši aizklejo. Lai pēc tam atkal atgrieztos.
– Vai tev ir vilcene, tā vienīgā, pie kuras atgriezties?
– Es to nevaru droši pateikt. Bija brīdis, kad šķita, ka ir… Bet, par vilka dabu runājot, tāds es esmu. Un tur neko nevar mainīt. Mani pievelk brīvība, mežonīga daba… Vēl viens paradokss: skatoties uz saviem vecākiem, man ārkārtīgi patīk redzēt viņus novecojam. Kopā novecojam. Viņiem ir dažādi klājies, arī skarbi. Bet ir tik brīnišķīgi, tik fantastiski skaisti vērot, kā viņi noveco. Mums ar māmiņu ir domstarpības, gluži pretēji viedokļi par daudziem jautājumiem. Tētis ir no klusētājiem, uz iekšu vērsts, nekad neizrādīs vājumu. Bet kad tu redzi, kā viņi brauc uz lauku mājām, kā tur divatā rosās, tu saproti, ka tas ir pa īstam. To nevar notēlot, samelot. Zini, visam, ko esmu darījis līdz šim un ko vēl darīšu, nebūs nekādas vērtības, ja nebūs kāds, par ko sažņaudzas sirds. Man tā ir bijis. Vai tas ir mans īstais, mans skaistākais stāsts? Ļoti ilgi biju domājis, ka tā ir. Ļoti ilgi. Tagad vairs nezinu. Taču es zinu, ka vienmēr ir horizonts. Tā es dzīvoju.
