– Jo dari to, kas patīk, kas sagādā prieku? 3
– Tā tas ir. Man ir ārkārtīgi paveicies. Es varbūt nekļūšu bagāts, bet daru to, kas man patīk. Jebkurā brīdī var pārgriezt to manu lentīti – mēs jau neviens nezinām ne to dienu, ne stundu, bet vienu es varu teikt droši: esmu nodzīvojis laimīgu dzīvi. Visādi ir klājies, tomēr esmu arvien bijis laimīgs. Un man vienmēr ir bijis mērķis. Pirmo reizi uz ballīti Vecrīgā aizgāju divdesmit viena gada vecumā. Pirmo reizi piedzēros divdesmit četros gados. Un alkoholu joprojām nelietoju.
– Šņabi esot izgudrojuši tie, kam pietrūcis laimes. Laimīgajiem pašiem ir seratonīns, dopamīns, adrenalīns un visi pārējie laimes hormoni.
– (Smejas.) Es pat nesaprotu, kā to var iedzert. Un kādēļ tas būtu jādara. Protams, uz ballītēm es reizēm aizeju, bet man garšo dzīve, man patīk skatīties uz pasauli atplestām acīm un ņemt visu. Konkrēts piemērs – Kaspars Stupelis, kantētājs motokrosā blakusvāģu klasē; man ir interesanti saprast, kā ellē ratā viņš var kļūt par trīskārtējo pasaules čempionu un pieckārtējo vicečempionu. Es braucu pie viņa uz mājām, lai dzirdētu viņa stāstu. Un es no tā uzlādējos. Tā nav misijas sajūta, nē. Arī ar Uļu nebija misija. Es vienkārši gribēju, lai kaut vai daži ieraudzītu Uļu, kāda viņa ir patiesībā. Lai nav tā, ka man bija iespēja, bet es to palaidu garām. Dienā, kad viņa aizies, visa pasaule raudās, viņa būs visās ziņās. Un tad, ja es nebūtu uzņēmis filmu par Uļu, es sev to pārmestu. Bet stāvēt studijā kameras priekšā ar mikrofonu… nē, tas nav tik svarīgi. Mēs reizi pa reizei ar tēti braucam makšķerēt, es vēl maziņš biju, kad sākām to darīt kopā. Es neēdu zivis, es braucu uz upi, lai būtu tas rīts. Zivs ir pakārtota.
Zini, kāpēc es vairs neesmu hokejā? Lai vai kā negribētos to atzīt, bet pietrūka gribasspēka. Es nedevu sev atlaides, tētis mani nespieda, pats darīju visu. Šķita – vienā maiņā ar Lauri un Mārtiņu, viss notiek. Bet tad kaut kas noklikšķēja. Neizskaidrojami. Lielie, izcilie sportisti nevar sevi iedomāties ārpus sporta. Sports viņiem ir viss. Sandis Prūsis, Sandis Ozoliņš, Artūrs Irbe – tās ir leģendas. Bet cik ir tādu, kas zina, ko šie cilvēki ir ziedojuši sportam? Arī es nevaru iedomāties savu dzīvi bez sporta, taču sports nav visa mana dzīve. Es aizgāju no hokeja, jo gribēju redzēt dzīvi, nokļuvu darbā, kur esmu saticis fantastiskus cilvēkus, mācoties no viņiem, esmu kļuvis labāks, viņi mani ir iedvesmojuši. Reiz es sēdēju televīzijā, kad atnāca bilde no satelīta, un es redzēju, kā čaļi brauc ar slidām pa boba trasi. Un sev pateicu: es vēlētos, lai ar mani arī tā notiek!
– Uzmanīgi ar vēlmēm! Tās mēdz piepildīties!
– Jā, man tā ir bijis. Laikam kāds augšā to visu sakārto. Pagāja divi gadi, un mani uzaicināja uztaisīt reportāžu par “Crashed Ice” pasaules čempionātu. Un tad tā sagadījās, ka es pats varēju piedalīties. Droši vien vēlreiz to nedarīšu, jo zinu, kā tas var beigties. Bet tas bija to vērts. Tās ir manas alkas izdzīvot dzīvi. Iedomājies, tu stāvi startā piecstāvu mājas augstumā, pie kājām šūpojas egļu galotnes, kaut kur lejā redzama pilsēta, ziema, ass vējš dzeļ sejā, sirds sitas strauji ne no bailēm, bet no piedzīvojuma priekšnojautas, tūlīt tu metīsies tajā iekšā… Tā ir īpaša sajūta, ko tikai retais var izbaudīt. Un nav svarīgi, vai tu būsi pirmais vai pēdējais, tu meties iekšā un pēkšņi saproti, ka elpu esi ievilcis startā, bet izelpojis tikai beigās, pēc finiša… Tur ir viss – ātrums, adrenalīns… Un pirmā doma, kad esi lejā: ak Dievs, es gribu to izbaudīt vēlreiz!
Un vēl man ir tā: tu ieelpo kādu notikumu, sajūtu un – noturi to sevī, nelaid vaļā arī tad, kad esi izelpojis. Arī darbā – tu esi norunājis stundu, esi filmējis visu ko, bet to vienu teikumu, to vienu sajūtu tu paturēsi sevī mūžīgi. Tie ir tie laimīgie mirkļi, no kuriem veidojas dzīve.
