– Par sportu runājot, vai tu piedzimi ar slidām kājās? 3
– (Smejas.) Par piedzimšanu nezinu, bet kad es jau spēlēju hokeju, man atveda slidas no Amerikas. Tad gan kādu laiku es gāju gulēt ar slidām. Toreiz jau nekā nebija un neko nevarēja atļauties.
– Cik tev bija gadu, kad tevi uzlika uz slidām?
– Seši gadi. Tas ir skaists stāsts. Es nāku no ļoti vienkāršas latviešu ģimenes, tētis šoferis, mamma skolotāja. Tas bija 90. gadu sākums, tētis avīzē esot izlasījis sludinājumu, ka uzņem jaunos hokejistus, un pateicis: es negribu, lai mans dēls sit kaimiņiem logus ārā. Tā bija viņa motivācija. Tagad varu teikt: tā ir tēta uzvara, tētis ir izcīnījis to čempiona titulu. Es neesmu pazudis dzīvē, neesmu dauzījis kaimiņiem logus.
– Hokejs ir smags darbs. Īstenībā ikviens sporta veids ir smags darba. Uzvara ir tikai īss brīdis. Tālāk – nākamā sezona… Ko tev ir iemācījis sports?
– Hokejs ir mana lielākā augstskola. Es nepazīstu vārda “nevaru” – nav tāda vārda manā leksikonā. Es arī nesaprotu, kā var dzīvot bez mērķa. Un vēl – hokejs ir komandas sporta veids. Es neizprotu nodevību. To es pirmo reizi tā pa īstam sapratu, kad divdesmit gadu vecumā iegāju Latvijas Televīzijā. Sākumā es tur nēsāju papīrus no kabineta uz kabinetu un pēkšņi atklāju, ka ir cilvēki, kas viens ar otru nesveicinās. Kā tas iespējams? Kā var vīt intrigas cilvēki, kam jādara kopīgs darbs? Un vispār. Tagad sporta redakcijā tā vairs nav, bet citos departamentos joprojām. Tikai tagad es tajās lietās vairs neiedziļinos. Man nevajag to emociju.
– Kāpēc aizgāji no hokeja? Tu taču biji spēlējis trijniekā ar Karsumu, ar Dārziņu. Un kā tu nokļuvi televīzijā?
– Mēs no mazotnes bijām viena komanda. Tagad nopietnā līmenī ir palikuši tikai divi tevis nosauktie. Es spēlēju pirmajā maiņā aizsardzībā, līdz divdesmit gadu vecumam. Man bija sapnis uzvilkt Latvijas izlases formu. To izdarīju. Līdztekus tam sāku mācīties, astoņpadsmit gados aizgāju uz Sporta akadēmiju. Tolaik mans sapnis bija kļūt par treneri. Pabeidzot ceturto kursu ar labām atzīmēm, sapratu: jā, man ir diploms, bet es nevaru būt treneris. Aizstāvēšanās runā tā arī pateicu: varat likt atzīmi, kādu gribat, taču ar šīm zinībām es nevarēšu būt treneris, jo neesmu drošs, ka nesačakarēšu bērnus. Aizbraucu uz Angliju strādāt, taču ne naudas dēļ. Es gribēju redzēt pasauli. Biju nocieties. Pirms tam vairākkārt biju Amerikā bijis, visu Eiropu izbraukājis, taču es neko nebiju redzējis – kā visi, kas spēlē. Ģērbtuves, ledus, viesnīcas gulta.
No Anglijas es atgriezos pilns jaunas enerģijas, sapratu, ka negribu turpināt sportu, taču negribu arī būt tālu prom no tā. Atvēru telefongrāmatu, atradu Latvija Televīzijas sporta departamenta direktora Andra Ušacka numuru, pieteicos. Pirmais pārbaudījums – Andris nebija atstājis man caurlaidi. Neatceros, ko es apsargam sastāstīju, bet tiku garām. Andris nosmējās, ka pirmā kārta izturēta. Un tad es viņam pateicu: es neko nemāku, bet es ātri mācos un es tevi nepievilšu. Tā sāku strādāt televīzijā. Pamazām apaugu ar darbiem tā, ka vienā brīdī Andris pateica: ja tā turpināsi, uzkārsies. Nu jau desmit gadus esmu televīzijā, mans rekords – četri gadi bez atvaļinājuma. Bet es par to neraudu. Es nevienu dienu neesmu gājis uz darbu.
