FOTO. Zelta rudens Zemgalē: no Cepļa kunga valstības līdz atjaunotajai Lielvircavas muižai 1
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No skolas gadiem tālajos 80. gados atceros pārgājienus “Pretī zelta rudenim”. Tie notika laikā, kad koku lapas sāka dzeltēt un sārtoties, ļaujot nesteidzīgi apbrīnot, cik mākslinieciski daba spēj pārvērst vasaras sulīgo zaļumu citu krāsu niansēs.
Jau par klasiku kļuvusi cilvēku vēlme rudens krāsas izbaudīt Siguldā, taču šajā laikā skaistums ir mums visapkārt visos Latvijas novados – upju ielejās, ezermalās un ceļmalās. Tikai jāatraujas no viedtālruņa ekrāna, jāpaceļ acis un jābauda. Jo laika nav palicis daudz – rudens vēju papluinīta, dabas krāšņā rota mūs priecēs vairs tikai pāris nedēļas. Šoreiz iesaku doties uz Zemgali, kur, protams, ar savu skaistumu izceļas Tērvete, taču ievērības cienīgas ir vēl arī daudzas citas vietas.
Cepļa kunga valstībā
Lielupes krastā netālu no Mežotnes atrodas mūziķa Igo Mūzikas un mākslas centrs “Ceplis”, kas četru gadu laikā mērķtiecīgas darbošanās rezultātā izveidojies pamestā un degradētā vidē, kur vēl līdz pagājušā gadsimta 90. gadu sākumam ražoja sarkanos ķieģeļus Mežotnes muižkunga Anatola Līvena (1873–1937) dibinātajā kaļķu dedzinātavā un ķieģeļu fabrikā.
Atrast šo vietu ir vienkārši – no Rīgas jābrauc līdz Bauskai un pirms Mēmeles tilta pie Rīgas Motormuzeja filiāles jānogriežas pa labi uz Mežotni. Pirms tās būs brūnā norāde, kurai sekojot ceļš ar slaidu līkumu ievedīs tieši Igo valstībā – asfaltētā laukumā, kura priekšā pavērsies viena no cepļa strādnieku dzīvojamajām mājām – atjaunotā “Ceplis 7”, kur pats mākslinieks apmeties uz dzīvi un iekārtots gan Igo mākslas darbu veikaliņš, gan notiek arī keramikas meistardarbnīcas.
Lai satiktu Igo, tikšanās jāpiesaka laikus, vēlams vismaz mēnesi iepriekš, jo viņš ir ļoti aizņemts ne tikai koncertējot (Igo 60 gadu jubilejas pasākumi joprojām turpinās), bet arī vadot “Cepļa” ēku atjaunošanas darbus, gleznojot un veidojot unikāla dizaina priekšmetus. Ekskursijas pa “Cepļa” teritoriju Igo vada pats, un tā ir performance, kuru nedrīkst laist garām.
Stāstījums sākas, parādot, cik piemēslota bijusi šī vieta, iegādājoties īpašumu. Trīs no nocirstajām papelēm, izrautās saknes gaisā paslējušas, ar tēlnieka, Igo drauga Ivara Miķelsona gādību pārtapušas interesantos vides objektos. Izkopts arī aizaugušais Lielupes krasts, iestādīti jauni koki un atklāta piemiņas plāksne firstam Līvenam, šīs vietas radītājam. Pērn pirmoreiz iekurināts keramiķa Arta Kleinberga būvētais melnais ceplis un apdedzināti pirmie trauki.
Divpadsmit mākslinieku gleznojumi uz skaidu plāksnēm kādreizējās krāsns podiņu ražotnes tukšajās logu ailās, kas radīti 2019. gada zibensplenēra laikā, nu apskatāmi uz ēkas sienām, jo kopš tā brīža atjaunošanas darbi strauji pavirzījušies uz priekšu un namu no vēja un lietus sargā moderni plastmasas logi. Šīs ēkas interjerā maksimāli saglabāta vēstures elpa.
Jau iekārtotajās telpās un otrā stāva galerijā apskatāmas Igo gleznas, un pat balkona margās, kas tapušas no veciem, ķirmju iegrauztiem dēļiem, iestrādāti viņa zīmēti raksti. Tieši no balkona augstumiem ekskursantus gaida vislielākais pārsteigums – ekspresīvā Igo vijoļspēle, un atskaņotajos latviešu tautasdziesmu motīvos viņš paģēr klausītājiem dziedāt līdzi.
Ekskursijas turpinājumā ceļš ved uz mazliet atstatu esošo kaļķu dedzinātavas skursteņa ēku, kuru Igo kopā ar savu komandu arī pārvērtis līdz nepazīšanai. Pirmajā stāvā iekārtota ekspozīcija par ķieģeļu fabrikas vēsturi, kurā apskatāmas senās fotogrāfijas un lasāmi dažādu laiku avīžraksti par šo vietu un kādreizējiem ražošanas apjomiem, bet otrajā stāvā – mākslas galerija. Pats noslēpumainākais brīdis pienāk tad, kad Igo aicina ieiet pašā skurstenī.
Šaurajā telpā virs galvas atklājas mazs debesu gabaliņš, kas kļūs vēl mazāks, nojaucot bojāto skursteņa galu un piebūvējot to līdz sākotnējam augstumam. Igo palūdz katram iedomāties savu viskvēlāko vēlēšanos un noskandina skursteņa zvanu – kamēr skaņa uzšausies augšup un izdzisīs, tajā mirklī izteiktā vēlme nākotnē piepildīsies.
Atjaunotā Lielvircavas muiža
9. jūlijā pēc divus gadus ilgušas jumta nomaiņas un telpu restaurācijas durvis apmeklētājiem vērusi Lielvircavas muiža. Vecās muižas kungu māju būvējis barons Dionisijs fon Klopmans no 1803. līdz 1808. gadam, kura dzimta šeit valdījusi četrsimt gadus.
1822. gadā muižu nopircis Dītrihs fon Grothuss un septiņus gadus vēlāk atdāvinājis savai meitai Adelheidei, kura apprecējusies ar baronu Vilhelmu fon Hānu, un tās pārstāvji tur dzīvojuši līdz pat agrārajai reformai. 19. gadsimta vidū kungu māja pārbūvēta, vairāk tuvinot to klasicisma stilam, izmantojot dažādas interjera detaļas no iepriekšējās būves.
Pēc pāriešanas Latvijas valsts īpašumā muižas zeme sadalīta jaunsaimniecībās, bet kungu māja nodota vietējā pagasta pašvaldībai, kura sākumā te ierīkoja telpas pasākumiem, bet no 1924. gada – pagasta četrklasīgo pamatskolu.
Pēdējos desmit gados veikta būtiska Lielvircavas muižas kungu mājas pārveide. Restaurējot telpas, ņemts vērā muižas ilggadējāko īpašnieku Klopmanu dzimtas pēcteča Georga Pētera fon Klopmana dāvinājums, ar kuru ekspozīcijas vajadzībām uz divdesmit pieciem gadiem nodotas muižas istabās reiz bijušas 19. gadsimta mēbeles un sadzīves priekšmeti, tekstilijas, gleznas, dzimtas vēsturisko personu portreti, zobeni un ordeņi.
Starp vērtīgākajiem eksponātiem minamas gan izsmalcinātas servīzes, gan kaujas bruņas un piezīmju grāmatiņa, kurā tā laika muižas iemītnieces pierakstījušas savus sarīkojumu deju partnerus. Doma atgriezt muižas inventāru Lielvircavā baronam radusies 2019. gadā, apceļojot Latviju, jo viņš bijis patīkami pārsteigts un gandarīts par muižā notiekošajiem atjaunošanas darbiem.
Iegūtie vēsturiskie priekšmeti ļauj iejusties aristokrātu dzīvē 19. gadsimtā un sniedz priekšstatu par vācbaltiešu kultūras un saimniecisko dzīvi un sakariem ar kaimiņu zemēm – Krieviju, Angliju un Vāciju. Muižas apmeklētāji var aplūkot viesu salonu, bibliotēku, guļamistabu, ēdamistabu, rakstīšanai un spēlēm paredzētās istabas. Pavisam no Klopmana kunga iegūtas 386 vienības, tostarp ampīra un bīdermeiera stila mēbeles, lustras. Senākās ir ēdamistabas mēbeles, kuras datētas ar 1760. gadu.
