FOTO. Zāļu dienu un Jāņu ielīgošana Brīvdabas muzejā 2
19. jūnijā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā tika svinēta Zāļu diena un ielīgoti Jāņi. Šogad īpaši tika pušķota muzeja senākā sēta – Vidzemes zemnieka sēta, kurā katram bija iespēja no Jāņu zālēm nopīt sev vainagu.
Jāņus ielīgoja Iveta, Vidvuds un Jānis Medeņi un “Teikas muzikanti”, par Jāņu zālēm un to maģisko iedarbību tieši saulgriežu laikā Facebook tiešraidē stāstīja pirtnieks Māris Kupčs.
Šogad Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā īpaši tika pušķota Vidzemes zemnieka sēta. Caur goda vārtiem ienākot sētā, skatam pavērās plašais, izpušķotais pagalms: viducī meijotā “Skaldu” dzīvojamā māja, “Dzeņu” maltuvē – appušķotās rokas dzirnavas, bet “Šķesteru” klēts čukurā rotāsies vainags – Saules, pilnības, mūžības un vienotības zīme. “Sīpolu” klēts lieveņa stabi ir apvīti ozola vītnēm, ikviena ēka gaidīja apmeklētājus saposta Saulgriežu svētkiem.
Katrā Latvijas pusē ir savas iecienītākās Jāņu zāles – madaras, vībotnes, nārbuļi, baldriāns un vēl citas tiek godātas par “īstajām” Jāņu zālēm.
Ar īpašu – aizsargājošu spēku apveltīti adatainie un asumiem klātie augi – nātres, dadži, usnes un ērkšķrozes, protams, arī pīlādzis, kam “krustiņš ogas galiņā”, tie sētu sargā no ļauniem gariem, raganām, burvjiem un zagļiem.
“Jāņu nakts burvestība apvij arī noslēpumaino papardes ziedu, kuru atradis cilvēks kļūst laimīgs. Mums atliek vien minēt – vai tā ir apslēpta norāde, ka laime nav meklējama redzamās lietās? Varbūt papardes zelta zieds ir Saules dievišķā radītspēja, kas ieraudzīta dabā un apjausta sevī, paver cilvēkam ceļu uz laimi?” – vaicā muzeja pedagoģe Ieva Bērziņa.
Vasaras saulgriežos Saule ir pakāpusies visaugstāk debesu kalnā un dāsni dāvā zemei gaismu un siltumu, un zeme atbild, krāšņi saziedot.
“Visa zemes zāle zied” – tā tautasdziesmā raksturota Zāļu diena, un cilvēki smeļ dabas doto svētību, lasot Jāņu zāles, rotājoties paši un pušķojot sētas. I
kviena dzīva radība un pat nedzīva lieta tiek pie savas rotas – kam ziedu vainags, kam zāļu pušķis, kam meija.
Ienesot Jāņu zāles sētā, cilvēka radītajai pasaulei tiek piesaistīts dabas dzīvības spēks. Vasaras saulgriežos, saskaņojoties ar dabas ritiem, cilvēka pasaule tiek jaunradīta.
Katrai zālei ir savs spēks, sava varēšana un, gudri izmantota, tā nes cilvēkam labumu. Sievas un meitas rotājas ar pļavu ziedu vainagiem, bet vīriem un puišiem pin ozollapu kroņus. Tādējādi sievietēm tiek skaistums, vīriem spēks un visiem veselība. Saimes vīrieši pārved sētā meiju vezumu, un katra ēka tiek pušķota ar bērzu, pīlādžu, kļavu un ozolu meijām.
Arī goda vārti, pa kuriem sētā iebrauc Dieva dēls – Jānis un sanāk Jāņa bērni, tiek celti no meijām. Jāņu zāles jālasa klēpjiem – tās liek gultās, met laidarā un dārzā, dāvina saimniekiem – Jāņu mātei un Jāņu tēvam, pat istabas grīdu un ganu ceļu – olnīcu – nokaisa zālītēm un ziediņiem, jo auglība un svētība vajadzīga it visur.
Malu malas tiek apspraudītas ar ozolu, bērzu, liepu un pīlādžu zariem. Vainagi tiek visam ganāmpulkam, bišu stropiem, dzirnakmenim maltuvē, ūdens spainim pie akas un pat piena ķipim.
