“Viņiem tas ir atklājums.” Jauna ekspozīcija čekas ieslodzījuma vietā Cēsīs 1
Kopš atvēršanas brīža pagājušā gada 23. augustā līdz šī gada janvāra vidum bijušajā čekas ieslodzījuma vietā Cēsīs iekārtoto pretošanās kustības vēstures ekspozīciju “Sirdsapziņas ugunskurs” apmeklējis ap tūkstoti interesentu.
“Pārsvarā brauc ekonomiski aktīvie ļaudis, ārzemnieki, arī studenti,” stāsta ekspozīcijas kuratore Elīna Kalniņa.
Ekspozīcija, ko var saukt par Cēsu stūra māju, tapa trijos gados, pateicoties Latvijas politiski represēto Cēsu biedrības valdes priekšsēdētāja Pētera Ozola un kultūrvēsturnieces Elīnas Kalniņas entuziasmam.
Autentiskā būve ar sešām ieslodzījuma kamerām Pils ielas 12. nama pagalmā pēc Otrā pasaules kara bija čekas un milicijas īslaicīgās aizturēšanas izolators, vēlāk Cēsu policijas garāža un noliktava, bet tagad tā ir “Sirdsapziņas ugunskurs”, kur interesantā un radošā veidā tiek stāstīts par bijušā Cēsu apriņķa iedzīvotāju pretošanos nacistu un komunistu okupācijas varām laikā no 1940. līdz 1957. gadam.
Muzejs nelielo telpu dēļ nav domāts lielām grupām. Šurp nāk arī tūristi, kas devušies apskatīt kaimiņos esošo Cēsu pili un pašu pilsētu:
“Ārzemnieki te ienāk un dažs paliek uz trim stundām. Viņiem tas ir atklājums.”
Starp ārzemniekiem bijis samērā daudz britu, vāciešu, itāliešu, igauņu, paretam no Krievijas. Igauņu tomēr visvairāk, jo “Sirdsapziņas ugunskuru” daži tās puses gidi jau iekļāvuši savā maršrutā.
Mākslinieciskā noformējuma autori ir scenogrāfi Krista un Reinis Dzudzilo. Lielākā telpa izmantota “Laika skalai” ar vēsturiskā fona faktoloģisko materiālu.
Istabas vidū liela kādreizējā Cēsu apriņķa karte, kurā ar numuriem atzīmētas vietas ar līdz šim apzinātajiem pretošanās faktiem (šobrīd noskaidroti 189) un 90. gados iekārtotajām piemiņas vietām.
“Tā ir pretošanās kā padomju, tā vācu okupācijas režīmam, gan ar un bez ieročiem, gan Latvijas karoga uzvilkšana, gan pretošanās kustības dalībnieku pulcēšanās vietas un atbalstītāju mājas,” skaidro Kalniņa.
Bijusī izolatora virtuves telpa pārtaisīta “Politiskajā virtuvē”. Tur, izmantojot attiecīgā laika avīžrakstus, uzskatāmi parādītas padomju un vācu propagandas līdzības: “Staļina ģēnijs” un “ģeniālais tautas vadonis Ādolfs Hitlers”.
Viens no nostūriem atvēlēts arī vietējā čekista Pankratija Maksimova stāstam. Iespaidīgākā un nomācošākā, protams, ir autentiskā cietuma daļa ar sešām kamerām. Tajās maksimāli saglabāts “interjers”, kāds tur valdījis padomju okupācijas gados. Pēdējais remonts te bijis 20. gadsimta 70. gados.
Kameru durvis kā Rīgas Stūra mājā – vēsturnieki uzskata, ka tās tiešām pieredzējušas 40. gadus. Kamerās valda pustumsa. Ne velti režisors Mārtiņš Eihe, gatavojot Valmieras Drāmas teātrī izrādi “Meža meitas”, vēlējies, lai aktrises, iedzīvojoties tēlā, kādā kamerā pavadītu nakti. Pieticis ar divām stundām, jo bijis ļoti auksts.
Katrā kamerā noklausāms kāda konkrēta cilvēka vai cilvēku grupas pretošanās stāsts.
Apskatāmas fotogrāfijas, dokumenti. Teksti, it kā pašu to dienu varoņu vārdā, ierunāti latviešu, krievu, vācu un angļu valodā, teksta lasītāji piemeklēti attiecīgajam stāstam. Piemēram, skolnieki lasa represēto skolnieku stāstu, mācītājs – mācītāja.
Paši cēsnieki, kas, intereses vadīti, iegriežas “Sirdsapziņas ugunskurā”, labprāt paši stāstot, ko padomju laikā redzējuši un piedzīvojuši, par saskarsmi ar vietējiem Cēsu čekistiem.
“Mēs labprāt vāktu tādus stāstus, jo te nu beidzot ir redzams, ka cilvēkus tas interesē.
Nāk bijušie šīs vietas “klienti” no 70.–80. gadiem, kas te kādreiz bijuši ieslodzīti par huligānismu, “kaušanos ar krieviem”, “dzeršanu”.
Dažs saka: ko tad jūs te tādu ekspozīciju par politieslodzītajiem uztaisījuši, te jau tikai zilīši un hulīši vien bija! Tas ir tas, ko mūsdienās cilvēki atceras, – 70.–80. gadi. Es tad atbildu, bet saskaitiet, cik reizes šīs kameru durvis bijušas pārkrāsotas – zaļš, zilganzaļš, pelēks, brūnais! Tas tomēr parāda, cik ilgi šī vieta izmantota,” iespaidos dalās muzeja koncepcijas autore.
Muzeja turētājs pagaidām ir Cēsu represēto biedrība, ar domu, ka nākotnē tas būs nodibinājums “Ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” atbalsta fonds”.
Elīna Kalniņa ir enerģijas pilna turpināt iesākto. Piemēram, pavasarī būšot īpašas izglītības programmas skolām 9.–12. klasei: “Iesākuši esam un labprāt turpināsim. Domājam par dažādiem tematisku sarunu un filmu vakariem, par tematiskām lekcijām, vairāk pastāstot atsevišķus pretošanās stāstus.”
