FOTO. Viesuļa izpostītās mājas latgalieši nepametīs. “LA” reportāža no Balvu novada 1
Tāds iespaids radās, šonedēļ kopā ar “LA” fotogrāfu Valdi Semjonovu apmeklējot Balvu novada Bērzpils pagastu, kur 6. jūlija pēcpusdienā bija trakojis viesulis, pāris minūtēs atstādams bez pajumtes un iedzīves vairāku māju iedzīvotājus. Kaut arī tikai mēnesis apkārt, “Krastiņos”, kurus viesulis bija gandrīz pilnīgi noslaucījis no zemes virsas, Aldis Baranovskis jau paguvis uzlikt dzīvojamai mājai jaunas jumta spāres, atjaunota mājas ārsiena, kuru izlauzis viesuļa nogāztais skurstenis, klētij uzlikts jauns jumts. Tagad kārta jumta latojumam un pretkondensāta plēvei. “Bez apkārtnē dzīvojošo radinieku, kaimiņu un citu cilvēku palīdzības viens pats neko neizdarītu,” atzīst Aldis.
Esmu pateicīgs gan viņiem, gan uzņēmumam “Toode”, kas par brīvu atveda un uzlika jumta segumu klētij, uzņēmumam “Sakret”, kurš sagādāja būvmaisījumu, kā arī citus iekštelpu un āra darbos izmantojamus rīkus un materiālus, pašvaldībai, kas piešķīra naudas pabalstu, tāpat tiem simtiem Latvijas ļaužu, kuri ziedoja to no savas kabatas.”
“Krastiņu” saimnieks stāsta, ka mēneša laikā saimniecības atjaunošanā būtu paguvuši paveikt pat vairāk. Bet divas jūlija nedēļas pagājušas, attīrot pagalmu un mājas iekštelpas no viesuļa nolauztajiem augļu kokiem, sabojātajām sadzīves mantām, norauto jumtu atlūzām un drupām.
Kad šonedēļ ciemojāmies mājās, kurām pāri gājis viesulis, postījumu pēdas vēl bija labi redzamas un acīm pavērās apokaliptiskas ainas. Likās neticami, ka kaut kas tāds piedzīvots Latvijā.
“Krastiņos” Aldim Baranovskim viesuļa gaisā uzrautā siena prese uzmesta virsū zāles pļaujmašīnai. Izlaužot iebetonētos metāla balstus, siena šķūnis vai patiesībā tas, kas no tā vēl palicis pāri, aizlidojis pusmetru tālāk no agrākās vietas. Ar sabojātajām sadzīves mantām līdz malām piepildītajā kravas konteinerā ieraudzījām uz jumta spāres atlūzas kā uz iesma uzdurtu televizoru…
“Kļaviņos”, kur viesulis plosījies tikpat neganti, Jānim Vilciņam tas nocēlis akai dzelzsbetona grodu, aizlidinādams to ap desmit metru tālāk dārzā. Kā stāsta Jānis, mājas skurstenis bijis iegāzies viņa gultā. Jāņa mamma Leontīne, kas “Kļaviņos” dzīvo jau četrdesmit gadus, stāsta, ka viesuļa tuvošanos nemaz neesot lāgā dzirdējusi. Sēdējusi virtuvē pie loga un vienā mirklī pamanījusi, ka virs viņas ir zilas debesis…
Leontīne man saka – tagad jūtoties kā vēja izrauta sakne, kurai vairs nav kur aizķerties. Viņas dēls Jānis gan paguvis uz jaunajām spārēm uzklāt mājai plēvi, lai pasargātu ēkas sienas no lietus. Pašlaik abi ar mammu mitinās pirtiņā, kurai par pašvaldības piešķirto pabalstu jau izdevies uzklāt jaunu jumtu. Gan Aldis Baranovskis, gan Jānis Vilciņš, kuru saimniecības cietušas visvairāk, šaubās, vai visiem jumtiem pietikšot naudas.
Pašlaik viņa ir vienīgā, kurai, izmantojot vecās, nesabojātās šīfera loksnes, izdevies apjumt dzīvojamo māju. Arī šajās mājās no iedzīves nekas nav palicis pāri un viss pamazām jāgādā no jauna.
Gan Leontīne Vilciņa, gan Alda Baranovska māte Veronika, tāpat citi ilggadējie izpostīto māju iemītnieki vienā mutē apgalvo, ka tik stipru vētru vēl nekad neesot pieredzējuši. Viņi tagad varot pateikties Dievam, ka visi, ieskaitot mājlopus, suņus un kaķus, palikuši dzīvi. Aldis stāsta, ka viesuļa aiznestais pirts jumts nositis vistu un uzkritis virsū gotiņai.
Jautāts, vai līdz ziemai pagūšot atjaunot mājas tā, lai tās būtu piemērotas dzīvošanai, Aldis atbild, ka tas būšot atkarīgs no laika apstākļiem. Rudens lietavu vai pārāk agrās ziemas dēļ būvēšana varot aizkavēties. Viņš saka, ka saimniecības pilnīgai atjaunošanai pašlaik visvairāk pietrūkstot kokmateriālu. Līdz ziemai zem jumta vēl jādabū kūts 12 govīm.
Redzot, cik daudz jau “Krastiņos” paveikts, šķiet, ka Baranovsku ģimene savas dzimtas mājas nepametīs, un, spriežot pēc Alda sparīgās apņēmības un latgaliskā humora, dzīve te un arī pārējās viesuļa izpostītajās mājās pamazām ieies sliedēs.