FOTO, VIDEO. Vajadzēja desmitgades. Par Latvijas muižām tapusi enciklopēdija 0
Ceturtdien ļaužu piepildītajā Latvijas Zinātņu akadēmijas Portretu zālē tika atvērta kultūrvēstures entuziasta Vitolda Mašnovska sagatavotās enciklopēdijas “Muižas Latvijā” pirmais sējums.
“Par muižām interesējas visi!”, uzlūkojot kuplo sanācēju pulku, izsaucās Rīgas pieminekļu aģentūras vadītājs Guntis Gailītis, kurš ir sajūsmā par šo grāmatu.
Muižu enciklopēdijas projekts īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un SIA “DUE” atbalstu. Pēdējā uzstājas kā šīs enciklopēdijas izdevējs.
Pirms vairākiem gadiem minētajā izdevniecībā tapa arī iepriekšējais Mašnovska kunga veikums – enciklopēdiju “Latvijas luterāņu baznīcas” četros sējumos.
Vairākus gadu desmitus, brīvajā laikā un tāpat strādājot Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (tagad tā ir Nacionālā Kultūras mantojuma pārvalde), Vitolds Mašnovskis ar savu auto apceļoja visu Latviju, iegriežoties katrā agrākajā muižas centrā un fiksējot tur redzamo.
Darbs pie enciklopēdijas sācies 1993. gadā, taču materiāli vākti vēl agrāk – 60. – 70. gados. Kopumā izdevumā paredzēts vēstīt par 1200 muižām un pusmuižām.
Vēl 1920. gadā Latvijas teritorijā bijis tuvu 2000 muižām. Jāpiebilst, ka Latvijas muižu un piļu asociācijā ir ap 100 dalībnieku, tas ir to muižu īpašnieku, kas savus īpašumus jau sakārtojuši vai pūlas sakārtot vēsturiskajā izskatā. Par tām, kuras dabā vairs nav sazīmējamas, enciklopēdijā nav.
Pirmajā sējumā no burta “A” līdz “H” alfabētiskā secībā aprakstītas 179 muižas. Sākts ar Ādažu muižu, kāda, bēdīgā paskatā, bet izrādās tomēr pastāv un ir zem jumta. Apskatu noslēdz Naujenes pagasta Hoftenbergas muižu, kas atrodas vēl bēdīgākā izskatā un droši vien pārskatāmā nākotnē vispār zudīs no ainavas.
Daudzas no grāmatā vēl fiksētajām, spriežot pēc patreizējā stāvokļa, droši vien arī drīz būs pārvērtušās gruvešu kaudzēs. Šis ir iemesls, kādēļ autors savu grāmatu raksturoja kā “rekviēmu” un kāpēc ir tik svarīgi saglabāt ziņas par muižām, kā par ļoti svarīgu Latvijas kultūrvēstures pieminekli.
Katrai muižai veltīta vidēji viena lappuse. Atsevišķos gadījumos, piemēram, sapostās Dikļu muižas gadījumā – četras. Tās ir ziņas par īpašniekiem, būvvēsturi, apbūves ansambli, parku, ja tāds bijis.
Uzsvars tomēr likts uz fotogrāfijām – kāda muiža izskatījās sākotnēji un kas no tās palicis pāri mūsdienās. Grāmatas tapšanā izmantoti Latvijas, Igaunijas, Vācijas, Krievijas, Baltkrievijas, Zviedrijas, Polijas arhīvu, tāpat daudzu muzeju materiāli, publikācijas.
Daudz vēsturisku fotogrāfiju nācis no Herdera institūta Mārburgā, Vācijā, jo pašmāju fotokrātuves prasījušas par bildēm pārāk augstu cenu.
“Muižu Latvijā” gadījumā nav runa tik daudz par izpēti, cik uzskaiti. Kā tika minēts atvēršanā, tas ir sava veida Latvijas muižu reģistrs – pie tādām lietām parasti strādā institūti un zinātnieku komandas, bet te vairumu paveicis viens cilvēks! Protams, šajā darbā Mašnovskim bijuši arī palīgi un padomdevēji, starp kuriem minami mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis un Rundāles pils atjaunotājs Imants Lancmanis, mākslas zinātnieces Māra Siliņa un Agnese Bergholde-Volfa no Vācijas. Enciklopēdijas kopējais sējumu skaits vēl nav zināms, bet būšot kādi “četri vai seši” sējumi.
“Iespējams, šis megaprojekts nenesīs peļņu, bet nesīs gandarījumu un vērtību Latvijas kultūrvēsturei,” izteicās O.Spārītis.
