FOTO. VIDEO. Putekļi acīs un lietus brillēs! Neticams stāsts par uzlecošu zvaigzni Bruno – jaunieti, kurš vienkārši bija aizrāvies ar datorspēlēm…
0
Bruno Ādams Blumbergs ir 18 gadus vecs jaunietis, par kuru ir visai droša sajūta, ka nākotnē vēl daudz dzirdēsim. Vien šī gada maijā viņš devās uz savu pirmo treniņu autosportā, bet drīz pēc tam jau pirmajās sacensībās saņēma sudraba medaļu. Un ar to viss tikai sākās…
Šis ir stāsts ne tikai par sapņu piepildīšanu, bet arī mērķtiecību, ģimenes atbalstu un to īpašo sajūtu, ka pasaule kāda durvis ir pavērusi plaši vaļā. Mēs gribējām būt pirmie, kas jums šo stāstu izstāsta.
Viss sākās ar datorspēlēm
Šķiet, katrs pusaudža vecāks ar šo ir saskāries – bērns stundām spēlē datorspēles, brīžiem aizmirstot visu pārējo pasaulē. Bet šajā – Bruno – stāstā tieši datorspēles ir devušas tālāko impulsu, lai jaunietis sāktu sapņot un būvēt nākotnes plānus.
Lai stāsta pats Bruno! “Es daudz spēlēju autosporta simulācijas spēles, bet praktiskā virzība pretī autosportam sākās ar manu draugu Jorenu Ikeru.
Viņš autosportā piedalījās jau pagājušajā sezonā, es braucu viņam līdzi uz katrām sacensībām un pie sevis domāju, ka būtu forši, ja es arī tā varētu. Tobrīd gan tas likās nereāli, taču ar draugu par to runājām.
Viņš ieteica sākumā nopirkt stūri, ko pievienot datorspēlei, tā arī izdarīju. Sākām abi spēlēt kopā. Nedēļas laikā jau man gāja tik labi, ka biju sasniedzis spēlē gandrīz viņa līmeni.”
Tā vārds pa vārdam un abi draugi sākuši domāt tālāk. Bruno par savām sajūtām pastāstījis ne tikai savam tētim, bet arī Jorena tētim Jānim Ikeram, kurš pats ir pieredzējis autosportists. Jānis auto sacensībās startē kopš 2000.gada: viņš ir gan Polijas rallijkrosa vicečempions, gan 2021.gada NEZ rallijkrosa 1.vietas ieguvējs, gan ieguvis prestižo LAF Sporta meistara titulu.
Acīmredzot arī visi pārējie pamanīja mirdzumu acīs, kad Bruno runāja par autosportu, tāpēc tika nolemts, ka ir jāpamēģina!
Bruno devies uz saviem pirmajiem treniņiem kopā ar Jāni un Jorenu.
“Drauga Jorena tētis Jānis mani sāka trenēt – ziemā trenējāmies teju katru nedēļu. Sākumā nebija viegli, jo man bija bail no ātruma, nezināju, ko darīt. Bija patikšana, bet bija arī bail, un to bija grūti pārvarēt. Tas izdevās, kad sapratu, ka es kontrolēju mašīnu. Apkārtējie sāka pamanīt un teikt, ka man izdodas. Sākumā bija doma startēt 2000 klasē, kas ir priekšpiedziņas auto ar 2 litru motoru, taču vēlāk tomēr domas mainījās un lēmums tika pieņemts par labu bagijiem ar pakaļpiedziņu, jo man pašam liekas, ka man ar pakaļpiedziņu iet vislabāk.”
Jau pirmais “īstais” treniņš liek noticēt
Tā nu drauga tētis Jānis, kurš bija jau pārliecinājies, ka Bruno acis deg un ātrums vilina, sazvanījies ar pazīstamo autosportistu Arni Odiņu un palūdzis, lai ļauj Bruno izmēģināt izbraukt ar bagiju. Arnis, kurš Latvijas čempionātos autokrosā un rallijkrosā brauc jau 12 gadus un ir divkārtējs Latvijas un Baltijas čempions autokrosā, divkārtējs Latvijas čempions rallijkrosā, kā arī ieguvis prestižo LAF Latvijas autosporta meistara titulu, sākotnēji iztaujājis, kas ir Bruno, jo iepriekš neesot viņa vārdu dzirdējis, taču Jānis tomēr motivējis dot iespēju jaunietim pamēģināt.
Turpina Bruno: “Satikāmies ar Arni Biķernieku trasē, lai paskatītos, ko es māku. Arnis nekādus labos rezultātus negaidīja, taču dienas beigās, salīdzinot pirmo un pēdējo braucienu, es jau biju “noēdis” 15 sekundes, varēju trasi nobraukt ļoti labā laikā. Arnis ātri novērtēja, ka kaut kas te var sanākt, un sāka sarunas ar manu tēti, kļuva par manu treneri.”
Biķernieku trasē noticis pirmais Latvijas – Lietuvas čempionāta rallijkrosa posms – Bruno momentā un nekļūdīgi atceras šo datumu: 7. maijs. Jau atkal – devušies turp bez nekādām lielām ambīcijām, jo skaidrs, ka konkurenti ir spēcīgi, ļoti pieredzējuši, taču bija svarīgi noskaidrot, kā veiksies, braucot lielākā barā kopā ar citiem sportistiem. Visas kvalifikācijas Bruno nobraucis stabili, piedzīvojis arī nelielu avāriju, taču līdz finālam auto salabots un varējis atkal braukt.
“Finālā es finišēju 2.vietā, kas visiem bija ļoti liels pārsteigums. Tas ļāva saprast, ka ir jēga sākt cīnīties par rallijkrosa čempiona titulu. Pēc tam bija nākamās sacensības Jēkabpilī, kur gan konkurence bija neliela, taču atkal izcīnīju 2.vietu. Man priekšā bija vien mans komandas biedrs, bet mans galvenais sāncensis toreiz palika trešais. Vēlāk sacensības Igaunijā – 4.vieta,” Bruno atstāsta, kā panākumi sekojuši viens otram.
Tāds jau tas autosports ir …
Sezona bijusi dažāda, bijušas arī dažas avārijas, ielidošanas smiltīs, smagas punktu zaudēšanas, bet Bruno vien nosaka: “Neko darīt, tāds jau tas autosports ir.”
Paralēli turpinājušies arī treniņi e-sportā, turpinot pilnveidot prasmes ar simulatoru – datorspēļu palīdzību.
Īpaši emocionāls ir Bruno stāsts par sezonas noslēgumu Biķernieku trasē, kurš pamatīgi kutinājis emocijas gan viņam pašam, gan līdzjutējiem: “Dienu pirms sacensībām, treniņos manam bagijam uzsprāga dzinējs, tāpēc sacensību dienā nācās braukt ar citu bagiju, pie kura nebiju tik labi pieradis. Pirmajā kvalifikācijā biju priekšā savam sīvākajam konkurentam. Otrajā – gandrīz piedzīvoju avāriju un paliku pēdējais. Trešajā – finišēju tieši aiz sīvākā konkurenta. Finālos, kas jau notika, iestājoties naktij un viss notika tumsā, es startēju 4. pozīcijā, mans sīvākais konkurents Elvis – 3. Startēju ātri, taču vēlāk viņš “aizbēga”. Visus apļus sēdēju viņam “astē”, bet nevarēju tikt garām. Tā arī sacensības noslēdzās – viņš mani apsteidza par vienu punktu… Priecājos par Elvi Zaķīti, ka viņš šogad kļuva par čempionu un ir pieredzējis braucējs, viņš to ir pelnījis! Es savukārt ieguvu rallijkrosa vicečempiona titulu.”
Avārijas ir pieredze
Kas tālāk? Bruno par plāniem runā piesardzīgi: “Tagad gaidām ziemu, kad turpināsies treniņi. Ja iemācies braukt ziemā, tad vasarā tas šķitīs pavisam viegli. Ir plāns braukt patrenēties arī Somijā, lai būtu gatavāks nākamajai sezonai.”
Uz jautājumu, kas visvairāk patīk autosportā, Bruno balss burtiski “iedegas”: “Man patīk sacensties ar citiem. Braukšanā vislabākais ir tieši adrenalīns. Nevienā citā sportā nevar dabūt tādu sajūtu, kad tu “lido” ar ātrumu 160 km/h, tev pretī ir siena, ir citi auto un tu spēj tikai cerēt, ka viss aizies labi. Tā ir vienreizēja sajūta!”
Arī no avārijām Bruno tikai mācās: “Man nav grūti pēc tam turpināt braukt. Varbūt tāpēc, ka neesmu iekļuvis ļoti nopietnās avārijās. Viena šajā sezonā tāda bija – Lietuvā, kad ielidoju citā bagijā, kas priekšā sagriezās, jo sportists nenovaldīja to, un beigās pārlidoju tam pāri un ietriecos apmalē. Bija arī pleca trauma. Bet avārijas, tā man tās ir tikai mācības, kā nākamreiz nedarīt, kā braukt drošāk. Uz avārijām skatos kā uz pieredzi. Bet vispār – kad jebkurās sacensībās stāvu startā, man ir milzīgs stress. Bet, līdz ko startā iedegas zaļā gaisma, mani pārņem tikai adrenalīns, ne par ko citu vairs nedomāju, tikai braucu.”
Lielākie fani ir vecāki
Bruno, lai gan viņa autobraucēja pieredze nav milzīga un, visticamāk, viņš pagaidām arī nav sniedzis simtiem interviju, par šo tēmu, izsakās ļoti silti, sirsnīgi un “pareizi”. Tāda sajūta pārņem arī tad, kad viņš pastāsta par savu vecāku lomu.
“Abi vecāki mani ļoti atbalsta. Tētis ir mans lielākais fans, arī mamma ir liels atbalsts. Es zinu, ka mammai gan dažreiz ir bail skatīties. Arī visi draugi mani atbalsta, saka, ka man izdosies, tic man. Tas viss dod ļoti labu sajūtu.”
Šajā stāstā neticams ir ātrums, cik īsā laikā viss ir noticis. Vēl nupat Bruno spēlēja datorspēles, bet nu jau traucas ar milzīgu ātrumu pa autosporta trasēm: “Jā, arī man pašam tas ir pārsteidzoši. Vēl pirms gada par šo visu tikai sapņoju, bet tagad jau ticu, ka viss izdosies. Tētis gan reizēm mani cenšas apklusināt, kad pārāk aizraujos, stāstot savus piedzīvojumus draugiem, jo neesmu jau vēl nekāds baigais varonis. Arī pats apzinos, ka turpmāk nebūs viegli, man priekšā ir grūts darbs un cīnīšanās.”
Jau šajā nedēļas nogalē – 14.oktobrī – Bruno priekšā nākamais izaicinājums – NEZ rallijkrosa čempionāts Biķernieku trasē, kur būs līdz šim nepieredzēti liela konkurence, jo piedalīsies ne tikai viņa regulārie konkurenti no Latvijas, bet arī pieredzējuši sportisti no Igaunijas. Kopā 14 dalībnieki! Turam īkšķus!
Paldies, ka man noticējāt!
Jaunais autosportists Bruno saka, ka ir ļoti pateicīgs vairākiem cilvēkiem par iespēju nokļūt īstās auto sacīkstēs. “Gribu pateikt paldies savam draugam Jorenam, viņa tētim Jānim Ikeram, savam trenerim Arnim Odiņam un visai “OC Racing” komandai – paldies par to, ka man noticējāt! Komandas čaļi – Vili Gūtmani, Dinār Tučs, Arni Šēniņ, Sandi Žebek, kas ir man blakus un novērš visas tehniskās ķibeles, un saremontē bagiju neticamā ātrumā, pasaka uzmundrinājumus – jūs esat vislabākie!” – atzīstas jaunais sportists.
Un tā kā Bruno vēl aizvien mācās vidusskolā un šogad viņam jābeidz arī 12.klase – priekšā noslēguma eksāmeni, viņš saka, ka ir ļoti priecīgs, ka izjūt atbalstu un sapratni arī no klases biedriem un īpaši klases audzinātājas – matemātikas skolotājas Ingas Dunkes.
“Šajā skolā, kur mācos tagad, atnācu tikai uz 11.klasi – man ir foršākie klases biedri un vispār – skola, un, protams, skolotāja! Lai arī viņa ir stingra, viņa ļoti labi mūs sagatavo “lielajai dzīvei”! Sākumā viņa mazliet uztraucās par to, ka man treniņu dēļ sanāk dažreiz sanāk kavēt mācības, tagad skolotāja saprot, ka daru to, kas man ir svarīgi, ka man tas sanāk un es jūtu viņas atbalstu!” – saka Bruno.
Iegūt 1.vietu nav motivējoši nākotnei
LA.LV sazinājās arī ar Bruno treneri Arni Odiņu, lai uzzinātu, kā Bruno stāsts izskatās no trenera skatupunkta.
Arnis Odiņš stāsta: “Es jau 12 gadus aktīvi nodarbojos ar autosportu. Pēdējos 3 gados vairāk esmu pievērsies savu zināšanu nodošanai jauniešiem, audzēju komandu. Šosezon manā komandā ir jau 16 jaunieši, pēdējā brīdī pirms sezonas izveidojās arī interesants projekts kopā ar Bruno. Ar Bruno ir viegli strādāt. Ātri izdevās nodot zināšanas, palīdzot ienākt šajā sporta veidā.”
Treneris norāda, ka Bruno stāsts ir interesants ar to, ka vēl nesen viņam praktiski nebija pieredzes šajā jomā: “Nācās stāstīt un rādīt visas organizatoriskās lietas, palīdzēt ne tikai ar treniņiem, bet reģistrācijām un formalitātēm, kā arī servisu – ir svarīgi, lai mašīna vienmēr ir kārtībā.
Bruno ir interesants ar to, ka viņam līdz šim bija pieredze tikai e-sportā. Sēdēja pie simulatora un brauca. Iepriekš jau biju dzirdējis un mājās arī pats nedaudz šādi trenējies, taču neticēju, ka var notikt tā, ka no simulatora var pārkāpt mašīnā un uzreiz labi braukt. Tas mani un pārējo komandu ir ļoti ieinteresējis – gribam redzēt, cik tālu šis var aiziet.”
Pašu Bruno Arnis raksturo kā ļoti mērķtiecīgu. Jau pirmajās sacensībās viņš nonācis uz goda pjedestāla, ko neviens neesot gaidījis, tas noticis, cīnoties ar pieredzējušiem braucējiem. Pēc trenera domām, tas deva gan vecākiem, gan atbalsta komandai ticību, ka viņš var sasniegt labus panākumus. Tas gan nozīmējis vien to, ka trenēties jāturpina vēl aktīvāk. “No katras sacensības mēs kopā kļūstam arvien ātrāki.”
Arī treneris stāsta par fināla sacensībām, kurās Bruno vien par 1 punktu atpalika no sava sāncenša. Tiesa gan, viņš uzskata, ka, iespējams, tieši šāds rezultāts ir pat motivējošāks: “Nav nemaz tik labi, ja jau pirmajā gadā izdodas atnākt un visus uzreiz uzvarēt, tas nebūtu motivējoši nākotnei.”
Salīdzinot e-sportu ar reālo sportu, treneris saka: “Datorspēles ir lētākais veids, kā jaunietim trenēties sacensībām, taču sacensībās daudz kas ir citādi – pēkšņi ir putekļi un lietus acīs, dubļi brillēs, viss notiek pa īstam, ir daudz un dažādi traucēkļi. Tas ir izaicinājums. Bruno viss izdodas. Protams, mūsu abu mērķis ir viņa uzvaras nākotnē, strādāsim, lai pie tām nonāktu.”
