FOTO, VIDEO. Dziedātāja Baiba Ozoliņa: “Tas ir brīnumaini, kā lietas notiek dzīvē…” 0
Dziedātāja, tautas nama vadītāja, videoklipu režisore, producente un aktīva dzīvesveida piekritēja – šī ir tikai maza daļa no visa, kas raksturo Ogres novadnieci Baibu Ozoliņu. Tiekamies ar Baibu Ogresgala Tautas namā, ko viņa vada un kas glabā kādu īpašu noslēpumu – tieši tur komponists Emīls Dārziņš reiz pavadījis pāris vasaras un smēlies iedvesmu slavenajam “Melanholiskajam valsim”.
Baiba sevi dēvē par Ogres patrioti: “Esmu ogrēniete, Ogrē dzimusi, augusi, 30 gadus nodzīvojusi.” Vēlāk ar vīru nopirkuši zemi Ogresgalā, kur uzcēluši māju, tomēr Ogre Baibas sirdī vienmēr palikšot kā viņas pilsēta: “Es sevi asociēju ar šo pilsētu.”
Kā dziedātāja viņa kļuva zināma salīdzinoši nesen. Pērn nāca klajā viņas pirmais debijas albums “Liku bēdu zem”. Dziesmu videoklipus viņa producē, režisē un montē pati, jo viņai esot sava doma galvā, kā viņa grib sevi redzēt. Baiba atklāj, ka viņai ir interesanti būt abās pusēs – gan filmēt, gan filmēties.
Sarunā Baiba pastāsta, kā viņa nonāca līdz idejai kļūt par mūziķi, kas viņu iedvesmo šajā radošajā procesā un ko, viņasprāt, pašreiz, kad viss ir tik neparedzams, vajadzētu atcerēties ikkatram.
Kā tu nokļuvi tur, kur esi tagad? Vai jau bērnībā zināji, par ko vēlies kļūt?
Bērnībā es gribēju kļūt par dziedātāju un mūzikas videoklipu režisori. Tas ir brīnumaini, kā lietas notiek dzīvē, jo nu es esmu videdoklipu režisore pati savām dziesmām. Ja cilvēks kaut ko ir ieņēmis prātā un viņam ir vilkme, vēlme, dzinulis, tad viņš atradīs veidu, kā to piepildīt.
Viss sākās ar to, ka pabeidzu Starptautiskā tūrisma vadības fakultāti Biznesa augstskolā “Turība”. Esmu profesionāls tūrists (smejas). Sākotnēji strādāju ceļojumu aģentūrā, tad aviokompānijā. Tolaik ģimenē ienāca viena meita, tad otra. Kādu brīdi nodarbojos ar bērnu audzināšanu, tomēr pēc tam vairs neatgriezos tūrisma nozarē, bet pievērsos auto nozarei, jo man ļoti patīk auto lietas, mašīnas. Vēlāk vadīju arī bankas filiāli Ogrē, līdz es sapratu, ka koorporatīvās vides man ir gana. Izgāju kinorežijas kursus pie Daces Pūces ar domu, ka nodarbošos ar filmēšanu. Pafilmēju šo un to, bet kaut kā neaizgāja tas viss…
Aptuveni pirms četriem gadiem pamanīju tiešsaistes dziedāšanas kursus. Pieteicos. Divus gadus noritēja intensīvas mācības, un tad es nolēmu ierakstīt studijā vienas dziesmas kaverversiju. Aizbraucu pie Ginta Stankeviča uz studiju, ierakstīju dziesmu, un viņš teica: “Tu labi dziedi, tev vajag savas dziesmas.” Bet kā? Es nerakstu savas dziesmas! “Tad sāc rakstīt,” Gints uzsvēris. Tā es 2021. gadā sāku rakstīt dziesmas un iedziļināties, jo man ir ļoti svarīgi iedziļināties katrā jomā, kurā darbojos. Šo trīs gadu laikā man ir iznācis albums un vēl arvien top jaunas dziesmas, un es turpinu apmeklēt vokālās nodarbības pie Beātes Zviedres.
Tātad kļūt par dziedātāju tevi motivēja uzslava, ka tev izdodas un ir jāsāk rakstīt dziesmas?
Cilvēki man jau iepriekš bija teikuši, ka viņiem patīk, kā es dziedu. Arī mana mamma dzied, jaunības dienās kādreiz koncertēja. Starp citu, esam kopā iedziedājušas Līgo dziesmu “Līgo, māmiņ, līgodama!”
Kāpēc bija nepieciešams tik ilgs laiks, lai es līdz tam nonāktu? Kad pirmoreiz sāku dziedāt, piedalījos kādā konkursā, kurā paliku pēdējā vietā. Tas vēl nebūtu nekas, bet viens tuvs cilvēks, kura viedoklis man bija svarīgs, pateica, ka skatuve nav domāta man, jo es mēdzu ļoti satraukties. Viņš teica, ka es ļoti slikti nodziedāju, demotivēja mani, un es noticēju. Tā bija mana lielākā kļūda, jo visu, ko daru tagad, varēju darīt jau tad.
Citiem gribu nodot svarīgu vēstījumu – ja kāds saka, ka tas nav tev, vai viņam šķiet, ka tas nav tev, nevajag ticēt! Ir jātic pašam sev un šīs jomas profesionāļiem! Ja ir vēlme kaut ko darīt, ir jālūdz objektīva kritika, nevis jāieklausās draudzenēs, draugos, rados, jo nekad nevar zināt, kādi ir viņu slēptie motīvi. Cilvēki ir visādi, arī skaudīgi. Viņiem nepatīk tas, ka kāds cits var izdarīt ko tādu, ko nevar viņi paši. Man skaudība ir diezgan sveša, jo no tās nav nekādas jēgas.
Vai dziesmām vārdus raksti pati?
Vārdus rakstu pati daļēji, man izveidojusies lieliska sadarbība ar Gati Mūrnieku, Jāni Niedru un citiem. Dziesmas nāk un top. Melodijas savām dziesmām gan rakstu pati, daļēji arī pavadījumus, kurus sūtu producentam, kurš uz to pamata izveido aranžējumus. Tāpat man ir grupa, ar ko kopā uzstājamies dažādos pasākumos.
Vai ģimene atbalsta tavu jauno nodarbošanos?
Mana ģimene – divas meitas un vīrs, ar kuru iepazināmies jau skolas solā – mani atbalsta, un tas man nozīmē ļoti daudz. Mana jaunākā dziesma “Palikt divatā” ir veltījums manam vīram un visiem pāriem, kas ir ilgāku un ne tik ilgu laiku kopā un, neskatoties uz grūtībām, tāpat grib palikt kopā. Nevienam nav noslēpums, ka attiecības mēdz būt viļņveidīgas, tomēr ir pāri, kas atrod risinājumus, kā turpināt un kā justies labi vienam otra klātbūtnē. Pie attiecībām ir jāstrādā, jo visiem ir skaidrs, ka neviens pasakā nedzīvo.
Saka, ka ābols no ābeles tālu nekrīt. Vai arī tavām meitām ir interese par mūziku?
Ne gluži. Manām meitām ir citas intereses. Mums ar vecāko meitu ļoti patīk adžiliti [red. – suņu veiklības sporta veids, kur hendleris vada suni pa šķēršļu trasi uz laiku un precizitāti]. Ar to nodarbojamies jau astoņus gadus.
Kad sākām, mums bija viens suns. Tagad – seši. Man ir trīs šeltiji, balts pūku lācis japānas špics, papilons, kuram labāk patīk ar bumbiņu spēlēties, nevis piedalīties sacensībās, un jau par senioru kļuvušais bezšķirnes sunītis, ko paņēmām no patversmes. Lielākajai daļai adžiliti sportistu ir daudz suņu. Trīs nav daudz.
Agrāk arī jaunākajai meitai patika šī nodarbe, tomēr pašlaik viņa meklē citas aktivitātes, kurām pievērsties. Manuprāt, fiziskās aktivitātes ir ļoti svarīgas mentālajai veselībai. Tiklīdz es izlaižu kādu treniņu, tā jūtu, ka mentālā veselība protestē: “Man ir nepieciešamas fiziskās aktivitātes!”
Pēc sociālo tīklu ierakstiem redzu, ka esi sākusi nodarboties arī ar daiļslidošanu…
Jā, tas ir vēl viens nepiepildītais bērnības sapnis. Es esmu projektu cilvēks, un man tagad ir projekts piepildīt nepiepildītos bērnības sapņus. Man bērnībā nebija iespēju nodarboties ar daiļslidošanu, tomēr mani ļoti tas interesēja. Šādu lēmumu pieņēmu pēc kopīgas ģimenes pieredzes slidotavā. Aizgājām slidot, un es sapratu, ka vispār nesaprotu, ko uz tām slidām darīt. Sazvanīju treneri, kura mums visiem novadīja lielisku nodarbību, un āķis bija lūpā visiem. Tā mēs – māsa ar meitu, mana mamma, jaunākā māsa, manas meitas un vīrs – sākām.
Es bieži vien skatos, ka mammas slidotavā sēž malā, skatās uz savām meitām, kuras slido, un viņām acis mirdz. Nesaprotu, kas attur viņas no šīs nodarbes? Vajag darīt to, kas patīk, jo ir tik svarīgi darīt lietas, kas sagādā prieku. Ļoti daudz cilvēku mūsdienās ir iegrimuši savās problēmās, un visa tā situācija – pandēmija, sadzīves problēmas, karš, kas norisinās netālu no mums – jau vairāku gadu garumā ir radījusi mums stresa fonu, tāpēc
Tāpat kā mēs rūpējamies par saviem bērniem, mums jāparūpējas arī par sevi un par savu emocionālo labsajūtu. Mums ir jāpajautā pašiem sev: “Ko tu gribi? Kas tev tagad sagādās prieku?”
Kā tev izdodas atrast laiku visām šīm nodarbēm?
Tas ir labs jautājums, jo es visu laiku kaut ko daru. Ļoti bieži sanāk dalīt savu uzmanību. Ir ļoti maz brīžu, kad neko nedaru. Arī vakars ir aktīvs laiks, kad darbojos savos sociālajos tīklos gan kā Baiba Ozoliņa, gan Ogresgala pagasts. Kaut kā tomēr izdodas atrast laiku, lai paralēli risinātu dažādus jautājumus. Šajā – kultūras nozarē – jūtos ļoti labi.
Kur tu smelies iedvesmu dziesmām, un vai ir cilvēki, kas iedvesmo tevi?
Iedvesmu man rada noskaņas. Ja man prātā ienāk kāda ideja vai es galvā dzirdu kādu melodiju, tā uzreiz jāieraksta. Mans telefons ir pilns ar melodijām, kuras visu laiku lidinās un peld garām. Ja nepierakstu to 20 sekunžu laikā, tā aizlido prom. Ir pat bijis tā, ka iedomājos kaut ko mašīnā, tad apstājos, ierakstu. Pēc tam tās klausos, un ir melodijas, kas pēc tam pārvēršas dziesmās.
Vēl mani iedvesmo fakts, ka ne no kā var radīt kaut ko. Ja vēl tās dziesmas skan radio un nonāk radio topos, tad tas mani aizrauj. Cilvēki ir teikuši, ka manas dziesma viņus iedvesmo. Piemēram, kāda paziņa teica, ka bērni dziesmu “Liku bēdu zem” klausās ceļā uz dārziņu, tad vismaz neesot jāraud par agro celšanos.
Mani iedvesmojuši vairāki cilvēki. Pirmkārt, tas ir Gints Stankevičs. Pateicoties viņam, es sāku apsvērt domu par dziesmu rakstīšanu un esmu nokļuvusi tur, kur esmu šobrīd.
Otrkārt, gribu pieminēt meža terapeiti Lauru Sarkanābolu, kura palīdzēja sakārtot plauktus manā galvā. Arī ogrēniete Kristīne Rubene bija viens no cilvēkiem, kurš teica, ka man vajag rakstīt savas dziesmas. Viņa, tāpat kā Gints un Laura, bija klāt man visu laiku – no brīža, kad es sāku dziedāt, līdz brīdim, kad sāku rakstīt savas dziesmas. Un viņi ir blakus vēl tagad.
Ja runājam par mūziķiem, kurus uztveru kā iedvesmas avotu, tā ir Meraija Kerija, Vitnija Hjūstona, Eta Džeimsa un Nora Džonsa. No vietējām dziedātājām – Elizabete Gaile, Kato, Aminata un daudzi citi.
Vai piekrīti faktam, ka dziedāt var iemācīties katrs, arī tie, kuriem nav muzikālās dzirdes?
Domāju, ka talants nenosaka visu. To nosaka vēlme, motivācija un disciplīna. Sākumā dziedāt mācījos pie Annijas Kokares, kura teica, ka jebkurš var iemācīties dziedāt. Es piekrītu, tomēr dažiem tas aizņem vairāk laika nekā citiem.
Ja cilvēkam ir vēlme kaut ko darīt, tad nevar būt, ka viņam tajā virzienā vispār nav nekādu dotību. Mēs jau parasti negribam lietas, kuras mums neinteresē. Visticamāk, zem tā slēpjas kaut kas, lai mēs varētu to apgūt. Tā ir mana subjektīvā pārliecība. Protams, ir dažādi objektīvi iemesli, kuru dēļ tas nav iespējams, bet 99% gadījumu to var iemācīties.
Ir tāds teiciens – ja tu domā, ka tu to vari, tev ir taisnība. Ja tu domā, ka tu to nevari – tev arī ir taisnība. Viens no maniem mērķiem ir iedvesmot citus cilvēkus, lielākoties sievietes, kuras domā, ka viņas nevar. Man ir svarīgi, ka manas dziesmas iedvesmo arī mani pašu un tos, kuri tās klausās, jo negatīvu lietu apkārt pietiek, vismaz paklausoties dziesmu, viņi var pacelties uz citas – pozitīvākas – platformas.
Ir jādara tas, ko šobrīd vari izdarīt, ar to, kas šobrīd pieejams, tur, kur šobrīd atrodies, un tā, kā pašlaik vari. Ceļš uz mērķu piepildījumu ir mazu soļu un izvēļu virknējums.