FOTO. “Varbūt pamēģinām! Ja to neizdarīsi, visu mūžu nožēlosi!”: kā Ilze un Nauris sāka saimniekot skaistajā Brantu muižā 10
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Lieli plāni Brantu muižas saimniecei Ilzei Briedei – celt saulē latviskās saimniekošanas, pavārmākslas un citas praktiskas gudrības, kas noderētu katrai kārtīgai namamātei. Sākšot šoziem ar kursiem. Paraugs un iedvesmas avots – slavenā Kaucmindes mājturības skola, kurā mācījusi arī viņas vecmāmiņa.
Uzņēmības un jaudas Ilzei Briedei gana – cik spēka un naudas ieguldījusi, lai vecajā Blomes ceptuvē ierīkotu viesu namu “Donas” un pati sāktu cept maizi, un tagad pieķērusies vēl muižai! Tiesa, ar lielu šaubīšanos un domāšanu, un vispār jau bez dzīvesdrauga Naura Zuša tā lieta nebūtu izkustējusies.
Trīs gadus toreizējais Smiltenes novada domes priekšsēdis Gints Kukainis centies pierunāt un pārliecināt, lai taču piedalās izsolē un īsteno savu sapni par saimnieču skolu Brantu muižā, kas pēc pamatskolas slēgšanas stāvot tukša un pamazām iet postā. Reiz pat riktīgi sabārušies, vai tad Ilze nezināja, ko nozīmē laukos atjaunot un uzturēt senu ēku! Ja kas vajadzīgs, ikdienā uz meistariem nav daudz ko cerēt, pašu spēkiem vien būs jātiek galā. Un kur lai ņem tādu naudu, ko tik liels nams rīšus aprīs?
Kā bija, kā ne, pēc kārtējās vētrainās telefona sarunas ar pašvaldības priekšsēdi Nauris teicis: “Varbūt pamēģinām! Ja to neizdarīsi, visu mūžu nožēlosi.”
Šampanieša pudele palika neatvērta
Kā populārai personai, kuru ik pa laikam redz tālrādē un kam feisbukā sakrājies brangs sekotāju pulciņš, daudzi jautā – nu, vai tagad esi muižkundze? Ilze atbild, ka tā īsti nejūtoties, lai saucot par saimnieci.
Brantu muižas kungu māju 2017. gada nogalē pārņēmuši bēdīgā stāvoklī – jumts tek, pagrabs pilns ar ūdeni. Kad gribējies par godu darījumam iedzert šampanieti, pudele palikusi neatvērta, jo, atslēdzot parādes durvis, pretī situsies baisa pelējuma smaka.
Citreiz, iekurinot krāsni, tā pamatīgi piedūmojusi telpas… Šķitis, ka negrib muiža pieņemt jaunos saimniekus, līdz Ilzei atnācis sapnis, kurā viņus muižā sagaida skaists veimārietis, kam ap kaklu rubīniem rotāta siksna, un saka – kur kavējāties, es jūs tik ilgi gaidīju!
“Lai citi domā, ka esmu ar putniem galvā, bet pēc šī sapņa pieņēmu, ka esam akceptēti, tāpēc te guļu ļoti mierīgi un mūs nekas netraucē,” ar smaidu nosaka saimniece.
Un piebilst, ka drošības labad virtuvē uz galda tomēr atstājot kādu našķi, ja nu ieklīst ciemiņš no mazāk zināmās pasaules. Ai, kā šādi redzējumi un nostāsti muižām piestāv!
Jaunie saimnieki īpašuma atjaunošanu sākuši ar virtuvi, no jauna uzbūvējot malkas plīti un maizes krāsni, līdz ar to atsākusi pukstēt arī nama sirds.
Pēc gada nosprieduši, ka jāpārceļas uz muižu pavisam, cik var braukāt no Blomes uz Brantiem.
Guļamistaba ierīkota kungu mājas lepnajā galā, kur, kā var noprast, gulējuši arī paši muižas īpašnieki. Telpa plaša, ar trīs logiem, pa kuriem paveras ābeļdārzs un gleznains skats uz ezeru.
Ilze gan atzīstas, ka sākotnēji kā pieticīgi ļaudis sev dzīvošanu nolūkojuši kalpu galā, lai smalkākais paliek ciemiņiem. “Tad viens gudrs vīrs man pavaicāja – kad piebrauc pie mājas, pa kurām durvīm labprātāk nāc iekšā? – Nu, protams, pa lielajām! – Un pa kurām kāpnēm gribi kāpt augšā? – Skaidrs, ka pa skaistajām! – Kāpēc sevi ierobežo? Kad sāksi dzīvot sev?” Ar to bijis gana, lai ieņemtu kungu mājas lepnāko daļu, kā jau saimniekiem pienākas. Viņas draugam Naurim kā prasmīgam pirts meistaram ir arī savi plāni par Pirts skolu muižā.
Latviskā virtuve ar smalkāku piesitienu
Bērnībā Ilze lasījusi vai nu dzejoļus, vai pavārgrāmatas. “Man vienkārši tas patika, vienmēr maisījos mammai pa kājām, kad viņa gatavoja. Vecāmamma Marija Ziediņa bija kaucmindiete, un mamma gatavošanu bija apguvusi no viņas. Atceros, draudzenes teica, ka mūsmājās ēdot savādāk, nekā ierasts, jo nebija ne cīsiņu, ne makaronu, to vietā – dažādi sacepumi, burkānu kotletes un kas tik vēl ne!” Atšķirīgās ēdienkartes un arī skaisti iekoptās apkārtnes dēļ ne viens vien Ilzes vecvecākus saucis par nabagu aristokrātiem, turklāt viņi vēl pasūtinājuši avīzes!
Kaut ko līdzīgu savā virtuvē muižas saimniece jau tagad piedāvā tūristiem, gatavo godos un arī “Brantu muižas kārumu” ražojumos.
“Man patīk latviskā virtuve, bet ar smalkāku piesitienu, lai nav tikai pelēkie zirņi ar speķi un sīpoliem, kas, protams, ir garšīgi, bet tiem aizdarā var klāt pagatavot puravus, grauzdētas kaņepes, un ēdiens kļūst interesantāks.” Štovētus kāpostus viņa gatavo ar melnajām plūmēm – recepte nākot no muižu virtuves –, bet svētku kūkā saprecina latviskās garšas ar franču konditoreju, rupjmaizes biskvītam uzsēdinot bezē cepuri ar mandeļu skaidiņām, kas pārkaisīts ar cukura sīrupā apvārītām dižbrūklenēm un pārtikas zelta spīduļiem. Ar šīm receptēm viņa dāsni dalās arī “Mājas Viesa” meistarklases lappusēs.
Kas būtu muižas virtuve bez pašu gatavotiem krājumiem ziemai! Kopš pagrabs atbrīvots no ūdens un pamati nostiprināti, tas pildās ar dārzeņiem, ievārījumiem, marinējumiem, sālījumiem, kūpinājumiem utt. “Nevaru iedomāties likt galdā veikalā pirktu zapti, labāk to gatavoju pati!” nosaka Ilze. Vasarā bijis gadījums, kad tikko sapildījusi burciņās zemeņu ievārījumu, un ieradusies tūristu grupa.
“Iet manām zemenēm garām kāds vīrietis, palūkojas uz burciņām un saka, ak dievs, cik sen šādu skatu mūsu mājās neesmu redzējis.
Un redzu, ka viņš pēc tā ilgojas, ka tā ir mājas pavarda un drošības sajūta, ka kāds gatavo krājumus.”
Uz muižu atceļo Rītiņa pavārgrāmatas
Pēdējais jaunums, kas apskrējis vai visus medijus, – uz Brantu muižu aizceļojis Mārtiņa Rītiņa pavārgrāmatu krājums, tā izlēmuši viņa brāļi.
Ar izcilo šefpavāru Ilzei bijis maz kopīgu darīšanu, taču paticis, ka Rītiņš nejaucies saimnieču lietās. Vienmēr teicis – tā ir cita pasaule – un turējies pa gabalu.
Grāmatas vēl pagaidām glabājas lielajā zālē, iesaiņotas kastēs, taču pa ziemu tikšot sagādāti plaukti, lai tās ieņemtu cienījamu vietu namā.
“Neteikšu, ka pati sākšu gatavot pēc šīm receptēm, taču tagad tās būs brīvi pieejamas un jebkurš varēs pašķirstīt un apskatīties, no kā mūsu pavārmākslas karalis ir smēlies idejas saviem ēdieniem. Tās varēs izplatīties tālāk līdzīgi kā savā laikā daudzas receptes no vācu muižnieku virtuves nonāca pie latviešiem.”
Varbūt Rītiņa grāmatas veidos vēl vienu pamatakmeni iecerē par saimnieču skolu Brantu muižā? Ilze kļūst apcerīga un spriež, ka dzīve viņai bijusi kā līkumaina upe, kad nevar zināt, kas sagaida aiz nākamā pagrieziena.
To gan varot droši teikt, ka šoziem februārī sarīkos pirmos saimnieču kursus, lai sekojot līdzi jaunumiem feisbuka lapā.
Šefa padomi
Nesarežģījiet ēdienu, lai ir tīras garšas! Biezpiena kūkā jājūt biezpiena garša, cepeti nevajag nomākt ar pārmēru daudz garšvielām, lai nepazūd gaļas garša.
Nevarēju uztrāpīt, kā pagatavot gaisīgu vaniļas mērci, līdz nejauši to atradu Kaucmindes padomos – atdzisušā mērcē nedaudz jāiecilā saputots putukrējums.
Miltu mērcei, lai tā garšotu, kā vecmāmiņas gatavota, izmantojiet vārītu kartupeļu ūdeni. Vispirms pannā taukvielās jāapcep milti, tad jālej klāt kartupeļu ūdens un tikai beigās jāpievieno piens un piciņa sviesta. Kāds Brantu muižas ciemiņš sajūsmā izsaucās – tieši tā gatavoja mana mamma!
