FOTO. Uz Romu lētāk kā līdz Ventspilij! Neaizmirstamie piedzīvojumi skaistajā Itālijā 0
Edvīns Kamoliņš, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ļaujoties kādas mazbudžeta lidsabiedrības vilinājumam, raugi, no Rīgas uz Romu varot nokļūt gandrīz lētāk nekā līdz Ventspilij, kopā ar diviem velodraugiem – Jāni un Kārli, šoreiz bez dzelzs rumakiem, dodamies ceļā. Itālijā esam īsajā laimīgajā brīdī, kad tuvais pavasaris svin uzvaru pār kārtējo pandēmijas vilni un karš Ukrainā vēl nav sācies…
Latvijā aizrunātais taksometra vadītājs Pepino mūs gan nesagaida Čampīno lidostā, jo esot neatliekami jāpalīdz sievasmātei. Toties viņš sūtot savu kompanjonu, kurš par “nieka” 50 eiro eleganti nogādāšot Romas centrā. Lai neraizējoties! Tik tiešām, pēc vairākkārtējiem video zvaniem mums izdodas atrast balto taksometru ar konkrēto logotipu, kurš sagaida pārsimts metru no lidostas ieejas.
Naski soļojam pa brauktuvi, ik brīdi riskējot pakļūt zem ātrumu uzņemošiem transportlīdzekļiem, prātodami, ka arī šeit ir sava “taksometru mafija”. Par apstiprinājumu tam bija piedzīvotais jau atceļā uz lidostu, kad, izmantojot lietotni telefonā, pulksten četros naktī ielas vidū iekāpām noskatītajā vāģī, kuru uzreiz no visām pusēm ielenca amatbrāļi un, vicinot dūres, kaut ko itāliski skaļi kliedza uz mūsu šoferi. Par laimi, neviens netika apskādēts, jo šoferis taisnodamies rādīja mūsu pasūtījumu, kuru saņēmis tālrunī. Vienīgā viņa vaina bija – “kolēģu” aizlieguma pārkāpums uzņemt pasažierus ielas vidū! Toties līdz lidostai tikām “vien” par 30 eiro.
Uz ziedu lauku!
Par savu dzīvi tikpat ekspresīvi, vienlaikus žestikulējot un vadot taksometru, stāsta stūresvīrs Paolo. Viņš sūkstās par pandēmijas izraisīto krīzi, tūristu prombūtni, pārslimošanu, pošu biznesu, maskām, neapmierinātību ar valdības lēmumiem un pateicību Dievam, ka vismaz šie četri rati palīdz uzturēt lielo ģimeni, kura Romā mītot no laika gala. Angļu un itāļu vārdi pusmūža vīra runā skan kā vijīga melodija. Esam ceļā uz “Campo De Fiori” (tulkojumā – ziedu lauku), kur “Vicolo Cellini” iela ar mūsu mājvietu: “Campo De Fiori Palace”.
Viduslaikos šo laukumu ieskāva krodziņi, svētceļnieku mītnes. Bet 1600. gadā te sadedzināja Džordano Bruno, par ko liecina piemineklis. Apmetnī un kapucē tērptais stāvs ir drūma liecība par nāvessodiem, ko reiz izpildīja šajā laukumā. Tagad te redzam brīvdabas tirdziņu, valda bohēmiska gaisotne. Te saglabājušies daudzi renesanses laika “palaco” vai latviski – pilis.
Savukārt mūsu “pils” atrodas šaurā šķērsielā, kur samainīties var labi ja divi motorolleri. Sena dzīvojamā māja ar slēģiem, no tās logiem uz pretējo namu stiepjas neskaitāmas veļas auklas. Restotas metāla durvis ar kodu, kas mums nosūtīts tālruņa īsziņā, un trešajā stāvā durvju slēdzenē atstātās atslēgas. Augšstāvā aiz plānās, vismaz padsmit kārtām krāsotās sienas dzirdama ritmiska atsperu gultas čīkstoņa… un smalka plīstošas glāzes dzinkstoņa, atsitoties pret vecum veco marmora grīdu, kura redzējusi vai visu kopš pasaules iesākuma.
Lūk, arī siltuma dvašu velkošs boilers, kas tiek darbināts tikai aukstākajā mēnesī reizi gadā – boilera šņākuļošana atgādina tvaika lokomotīvi, kad tā piestāj Romas vecajā Termini stacijā. Mums lāgā neizdevās to piedabūt vienlaikus sildīt gan ūdeni dušai, gan apkures radiatorus. Toties televizors lielajā hallē translēja populāras itāļu melodijas. Tajā skaitā arī dziesmu “Karūzo”, kuru 1986. gadā sarakstījis itāļu dziedātājs un dziesmu autors Lučio Dalla. Tā veltīta itāļu tenoram Enriko Karūzo. Dzīvokļa saimnieku nesastapām. Prombraucot samaksa par četrām dienām bija jānovieto uz televizora galdiņa redzamā vietā. Mēs latviski piesardzīgā manierē vairākkārt pārjautājām, vai tiešām redzamā vietā?! Rīkojāmies atbilstoši saviem priekšstatiem un 250 eiro tomēr paslēpām zem maizes rikām un dažiem suvenīriem.
Šajā Romas rajonā nav lielveikalu, kā arī sabiedriskā transporta pieturu. Visu nepieciešamo var nopirkt nelielās pārtikas tirgotavās un mazās, šaurās, gandrīz diennakti atvērtās suvenīru bodītēs, kurās piedāvā arī vīnu un uzkodas. Čaklie tirgotāji parasti tajās pat nakšņo.
Kaijas virs Kapitolija
Tomēr esam pašā centrā, vien pārsimts metru no Tibras upes, 20 minūšu gājienā līdz Vatikānam vai uz otru pusi – līdz Kapitolija kalnam, kurp arī dodamies. Sadzirdam ūdens krāču radīto troksni, taču pašu Tibru tik viegli neizdodas ieraudzīt. Māju sienas, iela, auto plūsma, vēl viena siena, trotuārs un, ak tavu brīnumu, dziļi lejā plata pēlēkzaļa mutuļojoša straume.
Izrādās, ka 1870. gadā, lai apturētu plūdus, Tibras abās pusēs uzbūvēja aizsargdambjus, gar to malām tagad bulvāri ar milzum lielām platānām, kuras savus zarus laiski stīgo pār ūdeni. Pērnās lapas un zāle trūd platānu atkailināto stumbru pakājē, veidodamas kaut nelielu barojošās augsnes kārtu. Gar vienas upes krastu tur lejā apgaismota labiekārtota promenāde, kuru noskatījuši skrējēji – veselīga dzīvesveida piekritēji. Savukārt otra puse krietni nesakopta un piegružota.
Tibras vidū gluži kā kuģis, šķeļot viļņus, atrodas sala ar vairākām vēsturiskām celtnēm. Šo salu visvairāk saista ar sirdzēju dziedināšanu, jo 293. g. p. m. ē. salā uzcēla templi slimnieku aizstāvim Asklēpijam. Arī šobrīd te atrodas slimnīca, par ko liecina no tāluma redzamās baltās teltis, sanitārais transports. Te saimnieko Svētā Jāņa no Dieva Slimnīcu brāļu ordeņa “Fatebenefratelli” locekļi. Dienvidos saule riet strauji, tāpēc Kapitolija kalnu sasniedzam ar pēdējiem slīpajiem gaismas stariem, kuri spraucas caur Jūlija Cēzara laikos dibināto un pirms Kolizeja celto “Marcello” teātra ēku.
Lai nu šoreiz piedod Mikelandželo, kura projektētās “Cordonata” platās kāpnes ved uz Kapitolija kalna virsotni un laukumu, jo kā izaicinājums blakus – 122 pakāpienu augstās “Arakoeli” kāpnes, kas būvētas 1348. gadā, atzīmējot mēra epidēmijas beigas. Mūsdienās rodas savi ticējumi – tie, kas veikšot distanci uz ceļiem, laimēšot Itālijas nacionālajā loterijā. Blakus kāpnēm akmens nišas ar pusapaļiem jumtiem, kurās pirms diviem tūkstošiem gadu mitinājušies trūcīgākie romieši. Virs ielas līmeņa ieraugāms vien ceturtais līdz sestais stāvs. Tie bijuši lieli īres nami – insulas. Jo augstāks stāvs, jo trūcīgāki dzīves apstākļi. Dažkārt līdz jumta istabiņai vajadzējis mērot pat 200 pakāpienus.
Beidzot sasniedzam Venēcijas laukumu, kurā daudzās joslās ļoti intensīva satiksme. Esam milzīgas marmora ēkas pakājē. Šo pompozo, no baltā Brešas marmora celto pieminekli par godu apvienotās Itālijas karalim Viktoram Emanuelam asprātīgie iedzīvotāji dēvē par kāzu torti vai rakstāmmašīnu. Patiesi, ēkas daudzās kolonnas atgādina pagājušajā gadsimtā tik populārās rakstāmmašīnas burtu turētājus ar klaviatūru. No terases uz terasi kāpjam pa grandiozām marmora kāpnēm. Lūk, mastā Itālijas karogs, 12 metrus augstais piemineklis bronzā ar karali uz zirga un mūžīgā uguns, goda sardze.
Šķiet, marmora grīda nemitīgi tiek mitrināta un mazgāta, tā spilgtinot saules gaismu. Augšējā terasē – kafejnīca ar galdiņiem un divām kaijām, kuras gluži kā pielīmētas ļaujas fotografēties uz tiešām iespaidīga Romas centra panorāmas fona. Te ieraugām Kolizeju, Romas forumu, otrā pusē – pie apvāršņa Svētā Pētera bazilikas kupolu un Vatikānu. Vairāki fotogrāfi un mīlas pārīši ķer savus laimes mirkļus. Pustumsā kaut kur tālu lejā zem mums – mūžīgās pilsētas dunoņa. Senās impērijas galvaspilsētas ēku drupas, pīnijas cītīgi izgaismotas – to aprises naktī iezīmējas vēl spilgtāk. Mūžīgās uguns dzeltenā liesma met spocīgu atblāzmu, svinīgumā radot nedaudz pabaisu sajūtu. Izcila vieta, lai pirmo reizi raudzītu Romu no putna lidojuma.
Roma naktī
Ir jāredz! Īpaši efektīga Trevi strūklaka ar Neptūnu, ko ieskauj divi Tritoni, izskatās mākslīgajā gaismā. Strūklakas otrā stāva cilnī attēlota arī kāda jaunava, vārdā Trīvija… Iestājoties tumsai, karabinieri un drošībnieki ar spilgtiem auto ielenkuši tradicionālo tūristu pulcēšanās vietu. Viņi gan netraucē strūklakas baseinu pildīt ar monētām, kuras pāri kreisajam plecam tiek mestas laimei. Iesaku apiet visu strūklaku gar malu, jo no katra jauna skatpunkta pārsteidzoši atklājas izteiksmīgās antīkās figūras.
Ir jābauda! Iepretim strūklakai, pašā topa vietā joprojām neliela ekonomiskas klases picērija (“Melograno – Gelato, Pizza e Caffè a Fontana di Trevi”). Arī pirms 25 gadiem, kad biju Romā, šajās telpās kurējās picas krāsns un smaržoja pēc garšvielām, siera, karstas maizes. Tagad – arī pēc atmiņām. Jauni melnīgsnēji puiši baltos virsvalkos, atrotītām piedurknēm skaļi sasaucas, smej, sveicina, māj un piedāvā mums ēdienkarti – bilžu grāmatu, kurā drīkstam iebakstīt ar pirkstu, lai pasūtītu kāroto. Apbrīnojami, kādu jezgu var sacelt trīs tūristu parādīšanās pie ēstuves sliekšņa, radot sajūtu, ka tieši tu esi gaidīts visus garos gadus.
Ir jālūdzas! Pavisam netālu atrodas “San Marcello al Corso” dievnams, kur glabājas brīnumainais Krucifikss: to 1522. gadā nesa procesijā pa pilsētas kvartāliem, lai Romā beigtos Lielais mēris. Pirms kāda laika pāvests Francisks apmeklēja šo vietu un lūdzās par slimību un ciešanu izbeigšanos. Cauri stiklotajām dievnama durvīm vakarā redzu gleznojumus, altāra sveču gaismu un vairākus augumus garajos amata svārkos.
Vienu no senās Romas celtnēm, kas saglabājusies vislabāk – Panteonu – iesaku apskatīt saulrietā vai mijkrēslī. Panteonā jeb “visu dievu templī” gaisma iekļūst caur lielu atveri deviņu metru diametrā, tās stari veido sirreālu sajūtu.
No Panteona, ejot virzienā uz “Via del Corso”, atklājam koka rotaļlietu veikalu ar tūristu nodeldētu solu, uz tā sēž kokā darināts pasaku varonis Pinokio ar garu degunu (itāļu valodā “Pino” – priede). Arī mēs ļaujamies selfiju līksmībai.
Pavisam vēlā stundā iepretim mūsu naktmājām ieskanas mūzika, dzirdami smiekli un jautras balsis. Atceramies, ko šodien teica pārdevēja Olga laikrakstu kioskā (viņa ir no Ukrainas, ieprecējusies pirms daudziem gadiem, līdz pandēmijai strādājusi par gidi), proti, Romā dzīve sāk kūsāt pēc pulksten 18, kad durvis ver neskaitāmi krodziņi, ēstuves un klubi. Tieši vakarā “krīt maskas”, kuras pa dienu tik apzinīgi valkā pilsētnieki.
Pasaule “bez pikseļiem”
Itālijas Nacionālā 21. gadsimta mākslas un arhitektūras muzejā “MAXXI” Romā, kuru projektējusi arhitektūras leģenda Zaha Hadida, pārsteidz grandiozie ēkas izmēri, stikla, betona un gaismas saspēle. Apsteidzot asiņainos notikumus Ukrainā un informatīvi ilustratīvos vēstījumus no kaujas laukiem, kā visu šo traģisko notikumu priekšvēstnesi skatām Tomasa Hiršhorna izstādi “Purpura līnija”.
Grūti aprakstīt milzīgās kolāžas ar vardarbības, saplosītu ķermeņu, asiņu ainām, kuras, tuvplānā raugoties, sadalītas sīkos pikseļos un sajaucas krāsu jūklī. Iespaids tik spēcīgs, ka gluži fiziski sajūtu nelabumu. Pēc Hiršhorna domām, pikseļa izmantošana cenzūrai padara kara un vardarbības šausmas pieņemamas. Tas ļauj cilvēkiem skatīties šausmīgas lietas, vienlaikus saglabājot “ērtību, mieru un greznību”. Tāpēc pikseļu izmantošana medijos ir liekulīga. Skatoties uz spīdzinātu ķermeņu attēliem, var redzēt vardarbību, nežēlību un karu tādu, kāds tas ir patiesībā. Nospiedoši un negatīvi attēli, bet vai ir kāds cits veids, kā redzēt karu? “Pasaule jāatbrīvo no pikseļiem,” tā Tomass Hiršhorns.
“Quo Vadis” uz Apijas ceļa
Saskaņā ar kristiešu leģendu pa seno Apijas ceļu Romā ieradušies Kristus apustuļi. Sv. Pāvils mūsu ēras 56. gadā ticis vests kā cietumnieks. Savukārt Sv. Pēteris, bēgot no vajāšanām un ciešanām, uz šī ceļa ieraudzījis pašu Kristu vaicājam: “Quo Vadis?” (tulkojumā – kurp ej?). Tad Sv. Pēteris esot griezies atpakaļ uz Romu. Par godu notikumam uzcelta pavisam neliela, bet ļoti mājīga “Domine Quo Vadis” baznīca ar atgādinājumu par rakstnieku Henriku Senkeviču – romāna “Quo Vadis” autoru, kam 1905. gadā piešķīra Nobela prēmiju literatūrā. Tas ir stāsts par Nerona laika Romu, par pirmo kristiešu vajāšanu.
Nostaigāsim šā vēsturiskā ceļa daļu. Pilsētas autobuss vizina ārpus senajiem Romas aizsargmūriem, kur vairākstāvu dzīvojamo namu kvartāli mijas ar akmens žogu ieskautām zaļām oāzēm un greznām villām. Zābaciņu papēdīšiem klaudzot, iekāpj zilpelēkā jaciņā tērpusies dāma. Viņu pavada divi vīrieši. Biļešu kontole. Stiepju pretim kompostrēto taloniņu, uz kuru daiļā kontroliere nemaz nepaskatās, vien novēl mums, tūristiem, jauku dienu!
Sv. Sebastiāna katakombās gida pavadībā kāpjam pazemē. Pustumsā un vēsumā raugām, pat aptaustām seno kristiešu liecības, kuras iegravētas porainās sienās. Iespējams, šeit atradās abu svēto – Pētera un Pāvila – mirstīgās atliekas. Virszemē goda vietā plāksne ar divu kāju pēdu nospiedumiem, kurus saskaņā ar leģendu esot atstājis Sv. Pēteris.
Cik gards un auksts ūdens no pumpja uz vēsturiskā Apijas ceļa! Saulē miedzam acis, spraucamies gar vairāku kilometru nepārtrauktu akmens žogu, kurā kā mazas aliņas ierīkoti vārti automašīnām. Apkaimē lielākās villas pieder turīgiem mākslas, kultūras pasaules pārstāvjiem, politiķiem. Vēl atliek spēka uzkāpt pilsētas nocietinājumu mūrī ierīkotajos Sv. Sebastiāna vārtos. Pīnijas, cipreses un 312. gadā p. m. ē. bruģētā ceļa aprises. No augšienes paveras plašs skats uz mūžzaļo Romas daļu.
Viena diena Vatikānā
Svētā Krēsla Komunikācijas dikastērija darbinieks Jānis Evertovskis aicina atcerēties faktus, ka Vatikāna pilsētvalsts pastāv jau vairāk nekā 90 gadus – kopš 1929. gada 11. februāra, kad Laterāna pilī, Romā, starp Itālijas karalistes valdību un Svēto Krēslu tika noslēgta vienošanās, ar kuru Itālija atzina Svētā Krēsla neatkarību un suverenitāti. Kopš tā laika ir nomainījušies astoņi pāvesti, kuru uzdevums, kā zinām, ir rūpes par visas katoļu baznīcas un visu šīs baznīcas ticīgo labumu.
Taču baznīca nav kaut kāds abstrakts vai no šīs zemes realitātes atrauts veidojums. To veido konkrēti cilvēki, kuri dzīvo konkrētā vietā, laikā, vidē, sabiedrībā, kuriem ir konkrētas vajadzības un konkrētas problēmas. Pāvests viņiem sludina 2000 gadus seno un mūžam jauno mīlestības, taisnīguma, žēlsirdības, brīvības un cerības vēsti. Līdz ar to viņš ir vairāk nekā katoļu baznīcas vadītājs, viņš ir pasaules mēroga līderis.
Ir kāda īpaša ekskursija, kas notiek reizi dienā, kad mazā grupā ar gidu trīs stundas ir iespēja pavadīt Vatikāna dārzos. Te tiešām valda miers, klusu čalo strautiņi un ūdenskritumi. Košumkrūmi, koki šķiet iestādīti bez konkrēta plāna, bet tikai pirmajā brīdī. Jo, raugoties uz katru dārza kvadrātmetru, pārliecināmies, ka te valda harmonija un skaistums. Dārzos ir franču un angļu stilā iekārtoti apstādījumi. Mēs ejam gar sienu, kur ikdienā mēdz lūgties pāvests Francisks. Lūk, olīvkoku aleja.
Bet te – Lurdas grota, kas imitē alu Francijas dienvidrietumos, kur 1858. gadā Sv. Bernadetai parādījās Sv. Jaunava. Saulē mirdz cita skulptūru kompozīcija: Gvadelupes Dievmāte ataino Sv. Jaunavu, kuras tēls 1531. gadā brīnumaini parādījās uz Meksikas indiāņa apmetņa. Aiz melna ērkšķukrūma paveras skats uz Pāvesta helikopteru laukumu. Ne mazāk cēls no “sētas puses” ir Sv. Pētera bazilikas 136,5 metru augstais kupols. Kaut kur tālumā jaušama kņada, kas valda Vatikāna muzeja neskaitāmajās zālēs.
Kā dārga pērle te paslēpusies Pāvesta Pija IV vasaras rezidence, kuras vienā malā ir baseins ar lodžiju. Tieši šeit, liegā lapu un ūdens šalkoņā, dažkārt tiek pieņemti īpaši Vatikāna viesi. Dārzā nav viena gadalaika, jo reizē zied rozes un atraitnītes, stīgo vīnogulāji un aug cēlās palmas. Arī ziemā dzirdam strazdu vīterošanu. Te vienlaikus piedzīvoju visus gadalaikus. Arī pēkšņo lietu un kā brīnišķīgu pārsteigumu – spilgtu varavīksnes loku – Dieva mūžīgās Derības zīmi mums, cilvēkiem.
Pāvests Francisks: “Lūdzu, apstājieties!”
Jau pēc atgriešanās mājās, sākoties karam Ukrainā, vēlreiz sazinājos ar Svētā Krēsla Komunikācijas dikastērija darbinieku Jāni Evertovski, kurš uzsvēra, ka kopš Krievijas karaspēka iebrukuma Ukrainā pāvests ne tikai vēršas pie visas pasaules ticīgajiem, aicinot tos lūgties par ciešanu piemeklētajiem Ukrainas iedzīvotājiem un mieru, bet arī nemitīgi nosoda šo karu, mudina sabiedrību palīdzēt bēgļiem un apelē pie valstu vadītāju sirdsapziņas darīt visu iespējamo, lai izbeigtu asinsizliešanu.
“Runa nav tikai par militāru operāciju, bet karu, kas sēj nāvi, iznīcību un ciešanas,” viņš sacīja 6. martā. Citās reizēs viņš uzsvēra, ka “karš ir varas perversa un ļaunprātīga izmantošana”. Tas ir “neprāts”. “Agresijas karš pret Ukrainu ir necilvēcīgs un zaimojošs. Lūdzu, apstājieties, izbeidziet šo slaktiņu!” sauca Francisks. Pirmā kara mēneša laikā viņš divas reizes ir telefoniski sarunājies ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, kā arī veica tiešsaistes sarunu ar Maskavas patriarhu Kirilu. Turklāt Vatikāna valsts sekretārs, kardināls Pjetro Parolins, vairākkārt ir apliecinājis, ka Svētais Krēsls ir gatavs iesaistīties, lai palīdzētu panākt Ukrainā mieru.
