FOTO. “Šķūnītī atrasts noputējis vecs gleznas rāmītis ir vērtīgāks…” Kā Jānis un Vineta no drupām atjaunoja Krapes dzirnavas 0
Vivanta Volkova, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ja ceļš ved uz Krapi, tad nevar pabraukt garām iespaidīgām atjaunotām ūdensdzirnavām. To saimnieks Jānis Baltačs te radis vietu, kur piepildīt savu sapni – audzēt zivis, ražot elektrību un, protams, dzīvot mierpilnā dabas vidē. Arī Vinetai Grīnbergai ūdensdzirnavu saimniecībā ir iespējas izpaust savus talantus un nodoties sirdspriekam – augu vākšanai.
“Ūdensdzirnavās” daudzās telpās jūtams Jāņa inženiera gars ar industriālā dizaina rokrakstu. Vineta savukārt šo to mēģina nomierināt, nolīdzināt – noslēpt aiz ziedu kompozīcijām. Abiem saimniekiem darba fronte te ir plaša, jo dzirnavu mūros telpas izvietotas trijos stāvos, turklāt viss izbūvēts gandrīz no jauna.
“Padomju gadi dzirnavām, tāpat kā citām senām būvēm, bija visdestruktīvākie,” stāsta Jānis, “senie dzirnavnieki pēc muižas laikiem spēja pasargāt dzirnavas cauri diviem pasaules kariem, bet es atradu vien drupas.”
Dzirnavu ēkas atdzimšanā daudz ieguldījis Jāņa tēvs, kurš dzimis Latgalē – Kalupē, pārcēlies uz Rīgu un pats bija uzcēlis māju. Tēvs saprata darbu pēctecību, turklāt atnāca dzīvot šeit pielāgotā istabiņā saimniecības ēkā, lai palīdzētu dēlam un pieskatītu būvniecības procesu. Nu Jānis jau 20 gadus dzīvo dzirnavās un turpina to atjaunošanas darbus.
Krepes un cipari
Kamēr augšstāvā un pagrabstāvā rit nopietni būvdarbi ar jaunu telpu iekārtošanu, ēdamistabā ir omulīgi un arī gana interesanti. Cipari uz vienas sienas palīdz izklaidēties ne tikai bērniem – Jānis padomājis par laika kavēšanu un prāta vingrojumiem. Tie, kuri tiek galā ar matemātikas uzdevumiem, drīkst nospiest slēdzīti un… siena aizbīdās, atverot citu telpu.
Lai pabarotu sakarsušās smadzenes un miesu, saimnieki piedāvā Krapes krepes (Crepes) jeb plāno pankūku cepšanu uz elektriskajām plītiņām, kas novietotas uz masīvkoka galdiem. Vajadzības gadījumā telpu var paplašināt, galdi pie sienas fiksēti ar eņģēm – virsmas var noņemt un piesliet pie sienas.
Saimnieks, saprotot, ka elektroinstalāciju betona paneļos un laukakmeņos neizdosies ieurbt, nolēmis visu veidot redzamu: “Veikalā ieraudzīju lielu padomjlaiku getinaksa (polimēru kompozītmateriāls, ko lieto elektroizolācijas detaļu ražošanai. – V. V.) nozaru kārbu – nospriedu, ka būs labi. Gribēju vēl kādu nopirkt, bet vairs nebija – nācās esošo nofotografēt un likt sludinājumu. Atsaucās cilvēks, kam bija ne tikai šādas nozaru kārbas, bet arī lampas un masīvie slēdži.” Savukārt otra veida dizaina griestu lampas viesistabai nākušas no Iļģuciemā likvidētas konditorejas un kafejnīcas.
Vissmagākā lieta mājās ir metāla seifs, ko Jānim piedāvāja kāds paziņa, jo remonta laikā gribējis no tā atbrīvoties: “Nebija ne pakustināms, ar traktoru lēnām vilku ārā, kaimiņš ar baļķvedēju atveda.” Nopietnais seifs, kas savulaik ražots Rīgas naudas skapju fabrikā, ar saimniecības dokumentiem stāv ēdamtelpas vidū pie letes. Starp citu, bāra letei priekšpuse veidota no vecām izmestām kultūras nama durvīm. Jānis un Vineta spriež, ka interjera veidošanā nejaušību ir ļoti daudz, tiesa, mēdz teikt, ka nejaušību nav. Saimniece pārliecināta, ka atliek vien palaist domu, un atradīsies iespēja to īstenot – pašai to bieži gadījies piedzīvot.
Izglābtās senlietas
Vinetai esot talants ieraudzīt brīnišķīgas senlaicīgas mēbeles, interjera priekšmetus un saimnieciskus rīkus, pārliecināts Jānis. Patiesībā lielākā daļa no senlietām ir izglābtas, viņa teic: “Es tās atrodu, piemēram, vecu māju drupās. Ja dzirdu, ka kāds tīrīs māju, tad piesaku: tikai bez manis neizmetiet, es apskatīšos, varbūt man kaut kas noder. Apkārtējie jau zina, ka es vācu senas fotogrāfijas, grāmatas.”
Ar aizrautību Vineta pēta dzirnavu vēsturi: “Muižas laikos te atnāca saimniekot Roberts Kārkliņš ar kundzi Annu. Izmācījies amatu pie Nītaures dzirnavnieka, jaunais melderis meklēja sev darba vietu. Krapes muižkungam bijis nosacījums, ka melderim jābūt precētam. Robertam jau bijusi noskatīta līgava Anna, kuru tad nu apprecēja, un atnāca dzīvot un saimniekot Krapes dzirnavās. Anna darbojusies arī kā meldera palīgs, jo bijusi varen spēcīga sieva, kas turējusi rūpi par visu saimniecību.”
Atpūtai vēstures gaisotnē
Dzirnavu ēkas lejasstāvā vēsturiski bijuši miltu gaņģi, bet tagad turpinās atpūtas telpas iekārtošana. Pirts pērtuvei ir oriģināla ventilācija – sienā iemūrēta rinda ar balzama pudelēm, kam nogrieztas apakšas. Baltās sāls jeb haloterapijas telpas arkveida lodziņš paredzēts, lai var lūkoties uz ūdenī peldošajām forelēm, vēl top siena no Himalaju sāls ķieģelīšiem.
Savukārt aiz biezām skaņu izolējošām tērauda durvīm jau tiek izmēģinātas floutinga procedūras – relaksēta pelde koncentrētā magnija sāls šķīdumā, kurā ķermenis negrimst: 1000 litros baseina ūdens ir izšķīdināti 850 kg magnija sulfāta. Magnijs labvēlīgi iedarbojas uz muskuļiem, mugurkaulu un nervu sistēmu, liecina medicīnas pētījumi. Jānis smej: “Man sestā līmeņa pensijas plāns ir viesu nams cilvēkiem, kuri te kādu nedēļu vēlētos izbaudīt lauku noskaņu.”
Mākslinieces pavāres augu eliksīri
Vineta augusi laukos – vismīļākās atmiņas saistās ar Bauskas pusē lauku saimniecībā pavadīto laiku, kad lielākais skolotājs bija vectēvs: “Abām ar māsu dienas galvenais uzdevums bija atrast vistu izdētās olas, bet pārējā laikā bija pilnīga brīvība. Lūk, un arī tagad, kad bērni izauguši, esmu it kā atgriezusies šādā brīvībā – te varu izpausties.”
Vineta ilgus gadus strādājusi par ādas apstrādes mākslinieci, vēlāk apguvusi pavāres specialitāti un izmēģinājusi arī spēkus sociālajā darbā pansionātā, kad sākusies pieķeršanās senlietām. Taču viņas lielākā interese ir par augiem: “Nezinu, no kurienes, bet vienkārši zinu, kurš augs attiecīgajā situācijā vajadzīgs. Pati ļoti reti esmu lietojusi medikamentus, un arī bērni uzauguši ar ārstniecības augiem.
Uzskatu, ka dabā mēs varam atrast to, kas mums nepieciešams un kas palīdz. Ja ikdienā dzīvojam saskaņā ar dabu un augus iekļaujam savā ēdienkartē, tad arī neslimojam. Protams, svarīgas ir arī fiziskās aktivitātes – jākustas, tas ir pirmais nosacījums.” Vineta gatavo asinszāļu, priežu čiekuru un citu augu eliksīrus, kā arī interesentiem vada sveču liešanas nodarbības. Viņa pārliecināta, ka katram cilvēkam ir kaut kas īpaši savs, kas viņu visvairāk aizrauj. Jānim tās ir tehniskās lietas, bet viņas sirdslieta ir dabas veltes.
Zelta padoms
Ne vienmēr ir nepieciešamas dārgas lietas, lai mājas interjeru padarītu interesantu. Bieži vien šķūnītī atrasts noputējis vecs gleznas rāmītis ir vērtīgāks, nekā veikalā pirkts jaunais, jo tam senajam ar savu vēsturi, stāstu un vecuma šarmu ir unikāla vērtība un lielāka pievilcība.
Priekšmets ar stāstu
“Kādā vēlā rudens ekspedīcijā klejojot pa pļavām, nonācu pie vecas, sen nodegušas mājas. Šķita, ka tur nekas nebija saglabājies, tikai divas izdegušas sienas un skurstenis, stalti saslējies, liecināja, ka šeit bijusi ēka. Taču, rūpīgāk ieskatoties, pie vienas no šīm sienām mājas iekšpusē gulēja koka pulkstenis,” atceras Vineta.
“Nedaudz apdedzis, sasprēgājušiem stikliem, balts no kaļķa apmetuma, kas, dzēšot māju, bija visu pārklājis. Pārvelkot tam pāri ar roku, tāpat kā noglaudot pamestu kaķēnu, es izlēmu pulksteni izglābt. Pārvedu mājās, bet nebiju jau nekāds meistars.
Tā tas kādu laiku nogulēja pie citām izglābtajām lietām, kuras gaidīja savu īsto brīdi. Tad kādā dienā mūsu mājā iegriezās viesi, un, runājot par šo un to, izrādījās, mūsu ciemiņš ir pulksteņmeistars. Ieraugot manu atradumu, viņam iedegās acis. Nu pulkstenis ir salabots, nopulēts ar lineļļu un, atgriezies dzīvē, sit stundas un atgādina, ka, dodot šķietami nederīgai lietai otro iespēju, tā ir pateicīga un kalpos vēl ilgi.”
