FOTO. Sibīrijas atmiņas: mammai pēc dzemdībām traktorists atnesa 200 gramus rupjmaizes 6
Pievienota foto galerija.
Noliekot pie Brīvības pieminekļa vainagus, pūpolus un pavasara puķes, šodien godinājām padomju okupācijas varas upurus – 1949. gada martā no Latvijas deportētos 42 322 cilvēkus, kuru vienīgais noziegums bija Latvijas mīlestība. Komunistiskā genocīda upurus pieminējām ne tikai Rīgā, bet arī Bauskā, Jelgavā, Tukumā, Liepājā, Saldū, Talsos, Ventspilī, Kuldīgā, Valmierā un citur Latvijā.
Pašu un tuvinieku pārciestais, nepieciešamība saglabāt dzīvu atmiņu par okupācijas režīma noziegumiem un pienākums sargāt savu Latviju, lai nekad nekas tāds vairs neatkārtotos, – bija galvenie temati, par ko runāja piemiņas brīža dalībnieki Rīgas centrā pie Brīvības pieminekļa.
1949. gada augustā Omskas apgabalā dzimušais Vitālijs bija atnācis pieminēt mammu un Sibīrijā mirušo māsiņu Mārīti. Mammīte Anna Peipiņa tālo ceļu no Višķiem līdz izsūtījuma vietai pārcieta, būdama gaidībās. Vitālijs atminas: “Kad mammai vēlāk prasīju, ko viņa tādu labāku no Sibīrijas atceras, mamma atbildēja, ka priecājusies par to, ka pēc dzemdībām viens traktorists viņai atnesis 200 gramus rupjmaizes.”
Kad ģimene 1959. gadā atgriezās Latvijā, meklējuši, kur dzīvot, jo ne tēva, ne mammas māju vairs nav bijis. Vitālijs atminas, kā Sibīrijā sešu gadu vecumā apmaldījies mežā, viņu meklējuši cilvēki no trim apkārtējiem ciematiem, bet atradies pats – izgājis ārā no meža citā ciematā, trīs kilometrus tālāk. Viņam ir arī atmiņas par to, kāgribējis draudzēties ar vienaudžiem, bet tie pateikuši, ka “mi fašistam ruku ņe dajom” (krievu val. – “mēs fašistiem roku nesniedzam”.)
Ivonna Aivare tika izsūtīta 25. martā kā desmitgadīga meitene uz Tālo Austrumu Amūras apgabala Tigdu. “Šodien nesu ziedus visiem nomocītajiem, kuri palika izsūtījumā. Tur, kur dzīvoju, bija četras kapsētas.” Latvijā Ivonna atgriezās 1957. gadā viena pati. “Manu tēvu arestēja jau Sibīrijā, atveda uz Rīgu, un čekā viņu 1951. gadā nomocīja. Mamma nomira, slima ar vēzi. Man nebija līdzekļu atpakaļceļam, tāpēc pēc atļaujas atgriezties vēl strādāju turpat, krāvu malku, lai sapelnītu naudu biļetei.” Ivonna uzsver, ka tās šausmas, ko redzēja un izcieta gan pati, gan citi bērni – “lupatās staigājām, nebija ko ēst” – viņa neaizmirsīs nekad un pāridarītājiem piedot nespēj.
Aija Nollendorfa, pieminēdama ne vien 1941. gadā deportēto tēva brāli Pēteri Lasmani, bet it visus cietušos tautiešus, kuri atdusas svešā zemē un uz kuru kapiem neviens pat skuju zariņu šodien nenoliek, sarunas beigās nosaka: “Un kurš cietušajiem ir atvainojies par tiem briesmu darbiem?”
Elga Kugrēna (dzimusi Grēbe) no Drustiem atnākusi godināt visus varmācību upurus, to vidū savu deportēto māsīcu. Elza atminas, kā pašas ģimene izglābusies no deportācijām: “Mūsu ģimene bija sarakstos, bet, kad izvedēji brauca pakaļ, mamma jau bija devusies zirga pajūgā prom no mājām, un šķūtnieks, ko viņa sastapa ceļā pretimbraucot, turēja muti un neteica milicim, ka tā ir tā pati sieviete, pēc kuras jābrauc. Tā mamma varēja paslēpties.”
Piemiņas brīža dalībnieku vidū ir arī bērni un jaunieši. Tā deviņgadīgais Roberts Skakauskis šādā svinīgā ceremonijā piedalās pirmo reizi, viņš ziedus noliek kopā kopā ar mammas māsu, Likteņdārza veidotāju “Kokneses fonda” valdes priekšsēdi Valdu Auziņu. “Kā katrā dzimtā, arī mums bija izsūtīti radi – gan no mana tēva puses – Stūrestepu ģimene no Madonas novada 1949. gadā, gan arī Robertam – vecvecvectēva radi Skakauski no Rīgas 1941. gadā,” stāsta Valda.
Sibīriju piedzīvojušais Ādolfs Rubiķis ik gadu ierodas upuru piemiņas gājienā, nesot dzeloņstiepļu vainagu kā pārdzīvoto ciešanu simbolu. Viņam līdzi – mazdēls Adrijāns Šostaks.
Sastopu arī Aiju Gaili, ar kuru kopā fonda “Sibīrijas bērni” braucienā 2013. gadā Tomskas apgabala Baturinas kapsētā meklējām viņas piederīgo kapavietu. Toreiz neatradām, taču Baturinā dzīvojošā Ilga, kura tā arī nekad nav pārcēlusies uz Latviju, pēc kāda laika deva ziņu, ka Aijas onkuļa kapavietu ir atradusi. Aija brauca vēlreiz uz Sibīriju apmeklēt atrasto radinieka kapu.
Atis Hohbergs stāsta, ka pašam bija seši gadi, kad viņa ģimeni – septiņus cilvēkus – no Valmieras rajona aizveda uz Tālajiem Austrumiem. Ģimene bija deportējamo sarakstos tāpēc, ka apsaimniekoja 40 hektārus zemes, tātad varas acīs – kulaki. Vectēvs 83 gadu vecumā aizgāja mūžībā jau tā paša 1949. gada vasarā. Ģimene no Blagoveščenskas atgriezās Latvijā piecdesmito gadu beigās. Ata tētis, kurš bija iesaukts leģionā un pēc kara nokļuvis Rietumu pusē, uz Latvijā pārcēlās atpakaļ tikai pēc 50 Anglijā nodzīvotiem gadiem. “Ir jābūt modriem, jācīnās, lai svešinieki neienāktu mūsu zemē un nekad nebūtu tāda varmācība kā toreiz,” nosaka Atis.
Pie Brīvības pieminekļa ziedus nolika Valsts prezidents Raimonds Vējonis, Ministru prezidents Māris Kučinskis, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un citi politiķi, ministri, vairāki desmiti ārvalstu vēstnieku, valsts augstākās militārās amatpersonas, Latvijas politiski represēto apvienības (LPRA) vadītājs Ivars Kaļķis, Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēde Kristīne Saulīte un daudzi citi.
Valsts prezidents Raimonds Vējonis piemiņas ceremonijā sacīja, ka no represētajiem varam mācīties, ko nozīmē piederēt Latvijai, vienmēr nest sirdī Latvijas ideju, svešumā sargāt un kopt savu valodu un kultūru, svinēt savus svētkus, kā arī nodot nākamajām paaudzēm savas tradīcijas.
Šorīt no LPRA sekretāres Dagnijas Liepiņas saņēmu vēstuli, kurā ir no Aleksandra Jakovļeva fonda mājaslapas izkopēts dokuments, kas datēts ar 1949. gada 12. martu. Tā bija Maskavā izdota pavēle par “Pribaltikā” īstenojamām represijām, un tajā rakstīts, ka no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas jāizsūta “kulaki”, “bandīti” “nacionālisti” un citi viņiem līdzīgie: uz mūža nometinājumu Krasnojarskas apgabalā – 4 000 ģimenes, Novosibirskas – 3000, Tomskas – 7000, Omskas – 6000, Irkutskas – 6967 ģimenes.
